Aizstāvības runa aizvainojumam

Kas tur ko aizstāvēt? Nekā laba jau tur nav. Vismaz tā mēs esam raduši domāt, vai ne? Un tomēr. Tēma par aizvainojumu (un, iespējams, arī pats aizvainojums) mani tomēr nelaiž vaļā. Tajā ir kaut kas ļoti tuvs, mīļš un pats silts un spēku dodošs, tāpēc mans pirmais bloga ieraksts ir tieši par šo tēmu. 

Atceros, ka, būdama psiholoģijas studiju pirmkursniece, rakstīju referātu par aizvainojumu, un biju ārkārtīgi patīkami pārsteigta, varētu teikt pat atvieglota, atrodot literatūras avotus, kuros bija atklātas ne vien aizvainojuma negatīvās, bet arī pozitīvās šķautnes. Šķiet, ka jau tolaik dziļi sevī glabāju izpratni par lietu neviennozīmīgo dabu, un pārliecību, ka katrai monētai ir divas puses – pat tik šķietami izteikti negatīvai emocijai kā aizvainojums. Manā dzīvē šī izpratne jo dienas kļūst ar vien spēcīgāka, tāpēc ceru, ka ar šī raksta starpniecību, atvēršu to vēl kādā.

Mazliet teorijas

Interesanti, ka lielā daļā psiholoģijas vārdnīcu angļu valodā pat nav iekļauta vārda “resentment” definīcija, un vēl interesantāk – rakstot savu pirmā kursa referātu, man izdevās atrast salīdzinoši maz avotu par šo tēmu. No psiholoģijas viedokļa raugoties, aizvainojums ir maz pētīta emocija. Vairāk materiālu par to ir atrodami filozofijas jomā. 

Protams, Amerikas Psihologu Asociācijas Psiholoģijas vārdnīcā skaidrojums ir. Aizvainojums tur tiek definēts kā “rūgtuma, naida vai naidīguma sajūta, ko izraisījis kaut kas vai kāds, un kas ir uztverts kā aizskarošs vai ievainojošs” (Gary R. VandenBos, 2015, 909). Arī Oksfordas Universitātes izdevniecības interneta vārdnīcā ir pieejams skaidrojums. Tur aizvainojums tiek definēts kā “rūgta emocija, kas balstīta uz ievainojuma, mazvērtības, nomāktības un neapmierinātības sajūtu” (Oxford University Press, 2017). Literatūrā angļu valodā aizvainojums bieži tiek dēvēts arī par rūgtumu, naidu, naidīgumu, brūci, aizskārumu, ievainojumu, kā arī sarūgtinājumu (Gary R. VandenBos, 2015, 470). 

Šeit vēl atļaušos atzīmēt, ka aizvainojums ir kompleksa emocija, ko reizēm ir grūti atpazīt miksēto izjūtu dēļ. Aizvainojumu pavada vēl virkne citu emociju: skumjas, bēdas, šoks, šausmas, līdzjūtība, bezcerība, tāpat kā cerība un vainas apziņa. 

Inde, kas mēdz palīdzēt

Man personīgi dzīvē ir nācies daudz saskarties ar līdzcilvēku uzskatiem, kas atbalsta aktiera Malachy McCourt teikto: “Būt aizvainotam ir tāpat kā dzert indi un gaidīt, ka otrs nomirs.” Protams, lielā mērā arī es šim citātam varu piekrist, tomēr, manuprāt, šis teiciens atspoguļo tikai jau pieminētās monētas vienu pusi. 

Es personīgi jūtu aizvainojumu, tomēr, atklāti sakot, šī un citu spārnoto citātu dēļ par aizvainojuma negatīvismu, es savulaik esmu centusies to no savas emociju gammas izslēgt, centusies nejust, izlikties, ka to nejūtu, ar lielākiem vai mazākiem rezultātiem esmu centusies pat piedot, jo tas taču ir slikti justies aizvainotam, vajag taču piedot, vai ne? Piedot tiešām vajag (ja sanāk), tomēr šoreiz ne par piedošanu – šoreiz par aizvainojumu. 

Pēc visām maniem neveiksmīgajiem centieniem paslaucīt savu aizvainojumu zem tepiķīša, liels bija mans prieks uzzināt, ka aizvainojums ir morālā emocija, kas mobilizē indivīdu rīkoties, balstoties uz ticību par savām morālajām tiesībām rīkoties tā vai citādi (Ze’ev, 2002; Young, 1998; Tylim, 2005; MacLachlan, 2010). Sākot uz šo emociju skatīties ciešāk, es atklāju, ka aizvainojumam, tāpat kā jebkurai citai emocijai mūsos, ir sava funkcija, un, izrādījās, ka aizvainojuma funkcija ir saglabāt ticību sev un saglabāt savas tiesības rīkoties saskaņā ar sevi. 

Taisnības izjūtas modinātājs

Ikviens indivīds veido priekštatus par to, kas, viņaprāt, ir labs un kas ļauns. No šiem priekšstatiem izriet katra cilvēka morālā nostāja un izpratne par respektu, kas viņam pienākas, un, lūk, tieši šie priekšnosacījumi ir būtiski aizvainojuma radīšanā. Aizvainojums ir morāli emocionāla attieksme pret pāridarījumu (MacLachlan, 2010), tā ir emocija, kas atmodina taisnības izjūtu. Kā apgalvo filozofs Džons Ravls, aizvainojumu nespētu izjust tikai pilnībā amorāls un tikai sevī ieinteresēts indivīds (Rawls, 1987, kā minēts MacLachlan, 2010).

Pašā tā pamatā aizvainojumu var raksturot kā protestu pret netaisnību (Ze’ev, 2002). Tas rodas pēc pieredzētiem lauztiem solījumiem vai tad, ja tikušas noliegtas indivīda pamatotās gaidas (Rorty, 2000). Interesanti, ka aizvainojums ir ārkārtīgi subjektīva emocija – kad mēs izjūtam aizvainojumu, mēs to attiecinām tikai uz sev īpašu, citu pieredzi atstājot ārpus interešu loka un nepieļaujot iespēju salīdzināt pāridarījumu ar to, kas nodarīts citiem. Cilvēks jūtas aizvainots nevis tāpēc, ka netaisnība ir morāli nepareiza, bet kaut kas ir bijis morāli nepareizi tāpēc, ka tieši viņš ir cietis (Young, 1998). 

Monētas otra puse

Aizvainojuma sekas ir ilgstošas, un to raksturo ilgtermiņa attieksme, un tāpat, kā jebkura cita attieksme, aizvainojums var būt gan konstruktīvs, gan destruktīvs. Domāju, ka par aizvainojuma destruktīvumu ir runāts gana daudz, tāpēc šoreiz vairāk par konstruktīvo. 

Pretēji šīs emocijas bēdīgajai slavai, aizvainojums var liecināt par labu un pat tikumīgu morālo standartu klātesamību. Piemēram, filozofs Džefijs Mērfijs raksta, ka aizvainojuma upuris piedzīvo un izpauž trīsdaļīgu morālo protestu. Ievainojums tiek izjusts kā uzbrukums personas vērtībām, kā uzbrukums pašam upurim, noniecinot tā vērtību, un kā uzbrukums morālām vērtībām kā tādām. No tā var secināt, ka aizvainojums ir labs, un pat var būt pat ētisks – ja ne cita iemesla dēļ, tad kaut vai tāpēc, ka tas skaidri norāda uz tik nepretrunīgi pozitīvu aspektu kā pašcieņa (Murphy and Hampton, 1988, kā minēts MacLachlan, 2010).

Lai gan aizvainojums visbiežāk tiek asociēts ar negāciju, šoreiz gribu uzsvērt, ka pamatots aizvainojums ir taisnīgs morāls uzstādījums. Tā ir sava veida forma pretrunīguma izvērtēšanai vai tam, kā vērst uzmanību uz diskreditētiem pieādījumiem. Aizvainotais aizvainojumā identificē nepiemērotu izturēšanos, protestē pret ievainojumu un alkst pēc netaisnības novēršanas – pēc atvainošanās un nodarījuma kompensācijas no varmākas puses vai pēc apliecinājuma par netaisnību no citu puses (Murphy and Hampton, 1988, kā minēts MacLachlan, 2010).

Vara, ko grūti palaist vaļā

Aizvainojums ne vienmēr ir patīkama emocija, tomēr tas noteikti nav strikti negatīva emocija, un piemērotos apstākļos aizvainojums noteikti ir jēgpilns, pamatots (MacLachlan, 2010). Tomēr arī negatīvajai uztverei pret šo emociju ir savs pamats. Ilgstoši turēts aizvainojums ierosina iekšēju sasalšanu mūžīgā pagātnes stāvoklī. Angļu valodā darbības vārds “to resent” nozīmē izjust atkal sāpes, ko izraisījis kāds cits. No vienas puses aizvainojums saglabā pagātnes sāpes, no otras puses tas projicē tās nākotnē caur fantāzijām, kur var aktualizēties vēlme atriebties pāri darītājam (Tylim, 2005). 

Kāpēc ir tik grūti palaist to vaļā? Jo aizvainojums sniedz ārkārtīgi daudz spēka un varas izjūtas pār pāri darītāju. Bez tam, aizvainojums ir saistīts ar atmiņas funkcionēšanu – atkārtota aizvainojmuma izjušana ir atcerēšanās forma. Domas par atvieglojumu, kas iegūts atriebjot aizvainojumu, var pielīdzināt atkarīga cilvēka rīcībai. Šī “aizvainojuma atmiņa” atšķiras no atmiņas par sāpēm. Kamēr “aizvainojuma atmiņa” baro cerību par atriebību un varas atgūšanu, sāpes atkāpjas, kavējot pieņemšanas un sēru procesu. Pēc būtības, aizvainojuma glabāšana ir psihiska forma verdzībai. Aizvainotais psihiskā līmenī ir vienots ar savu aizvainotāju “dejā ar partneri, kuru nevar palaist vaļā” (Tylim, 2005).

Atsaldēt ledu

Ja ieildzis aizvainojums ir psihiskas verdzība forma, tad piedošanu var uzskatīt par psihiskas atbrīvošanas formu, un kas gan es būtu par topošo psihologu, ja rakstā par aizvainojumu neiekļautu sadaļu par piedošanas būtiskumu.

Teorija saka, ka atsaldēt ledu, protams, var piedodot, tomēr jāatceras, ka piedošana ir kas vairāk par vienkāršu netaisnības pieņemšanu vai tolerēšanu. Mūsdienu kultūrā cilvēki runā par “dzīvošanu tālāk” vai “pagātnes nolikšanu malā”. Tomēr šīs attieksmes vien nav piedošana, jo patiesā piedošanas procesā pastāv nepieciešamība “izveidot telpu savās dzīvēs vai sirdīs priekš aizvainotāja”. Piedošana nav tas pats kas aizmiršana. Dziļi pārdzīvotas netaisnības tiek reti (ja vispār tiek) izslaucītas no zemapziņas. Kad aizvainotais indivīds piedod, viņš turpina atcerēties, bet citādāk, nekā pirms piedošanas. Piedošana ir vairāk nekā tikai pātraukšana dusmoties uz aizvainotāju. Piedošana iekļauj ne vien negatīvo emociju izjušanas pārtraukšanu, bet arī iekļauj pozitīvu kvalitāšu piedēvēšanu tam, kam tiek piedots (Enright & North, 1998, 47-48).

Ceļa vārdi aizvainotajiem

Runājot par jebkuru emociju un jūtu izpausmi, es varu runāt tikai un vienīgi par sevi – es nezinu, kā ir būt citam. Tomēr tas, ko es zinu skaidri, ir – visos cilvēkos ir visas emocijas un visām emocijām ir sava funkcija, iemesls, kāpēc mums tā piemīt. Atliek tās atpazīt. Man pašai bija nepieciešams daudz laika, lai atpazītu aizvainojumu sevī, un vēl ilgāks ceļš bija jāiet līdz spēju atzīt tā klātesamību. Daļa manis joprojām dzīvo sasalumā, un man nav zināms, kad un vai sāksies atkusnis. Tomēr vērojot pati sevi un savus iekšējos procesus, es arvien biežāk noķeru sevi noticam divām atklāsmēm. No tām pirmā ir – ja es vēl nevaru iemīlēt pāri darītāju, es varu mēģināt iemīlēt savu aizvainojumu. Otrā – reizēm ir vērtīgi piedot sev, ka es vēl nespēju piedot. Pagaidām.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Enright, R. D., & North, J. (Eds.). (1998). Exploring Forgiveness. London: University of Wisconsin Press.

Gary R. VandenBos, P. (Ed.). (2015). APA Dictionary of Psychology (2nd ed.). Washington: American Psychological Association.

Young, W. E. (1998). Resentment and Impartiality. The Southern Journal of Philosophy, 103-130.

MacLachlan, A. (2010). Unreasonable Resentments. Journal of Social Philosophy, 422-441.

Oxford University Press. (2017, April 14). Oxford Reference.

Rorty, A. O. (2000). The Dramas of Resentment. The Yale Review, 98-100.

Tylim, I. (2005). The Power of Apologies in Transforming Resentment into Forgiveness. International Journal of Applied Psychoanalytic Studies, 260-270.

Ze’ev, A. B. (2002). Are Envy, Anger, and Resentment Moral Emotions? Philosophical Explorations, 148-154.