Bezmaksas webinārs – Sava “Es” izjūta. Kāpēc tā ir tik svarīga?

Vai esat pamanījuši, cik milzīgi daudz uzmanības mēs veltām tam, lai atrastu, radītu savu “Es”? Un cik daudz ciešanu mūsos dažkārt rada šīs stabilās “Es” izjūtas trūkums? Cik daudz nenoteiktības, šaubu, plūšanas bez mērķa un virzības, neizpratnes par to, “kas man īsti šajā dzīvē ir jādara!?”

Tomēr, vai mēs vispār zinām, kas tad īsti ir šī sava “Es” izjūta, pēc kuras mēs tik intuitīvi tiecamies? Neatlaidīgi un dažkārt pat sev pašiem neizprotamu iemeslu dēļ.

Savā psihologa praksē bieži vien pamanu, ka uz zemāk rakstītajiem jautājumiem klientiem ir ārkārtīgi grūti atbildēt.

• Kā Tu atpazīsti tos mirkļus, kad esi patiesā kontaktā ar sevi?
• Kā Tu atpazīsti savas patiesās vajadzības, domas, jūtas, emocijas u.c.?
• Kā Tev šķiet, kas varētu stiprināt Tavu “Es” izjūtu, būt ciešākā kontaktā ar savu personības kodolu?

Vienlaikus pamanu, ka tajā mirklī, kad cilvēks beidzot iemācās patiesi atpazīt sava “Es” izjūtu, viņā sāk notikt būtiskas pārmaiņas un dzīve sāk iegūt citas kvalitātes virzību – plūdumu. Tā, it kā upei, kuras ūdens līdz šim tecējis kur pagadās, būtu parādījušies krasti.

Manuprāt, sava “Es” izjūtas tēma ir būtisks pieturas punkts, kurā būtu jāieskatās katram, kurš vēlas veidot apzināt un piepildījuma pilnu dzīvi. Tāpēc šajā rakstā īsi par identitātes izjūtu jeb sava “Es” izjūtu.

Sevis meklējumi

Droši vien apgalvojums, ka mūsdienu pilsētnieciski-tehnoloģiskajā laikmetā veidoties par indivīdu ar stabilu “Es” izjūtu ir visai sarežģīti, vairumam nav liels pārsteigums. Iemeslus, kāpēc tā, šajā rakstā neapskatīšu – vien došu šo apgalvojumu kā izejas punktu situācijai, kurā esam kā sabiedrība.

Tā kā, diemžēl, bet situācija ir tieši šāda, mūsu laika cilvēks lielu daļu savas dzīves (apzināti vai neapzināti), pavada veidojot, patstāvīgu “Es” izjūtu. Ne velti sevis meklējumi mūsdienās ir tik populāri.

Lielu daļu dzīves mēs strādājam pie tā, lai:

• atbrīvotu sevi no uzslāņojumiem (piemēram, vecāku vai citu autoritāšu, kultūras sabiedrības domāšanas modeļu ietekmes);
• stiprinātu iekšējo sajūtu par tādu sevi, kuru nepārņem vai nesagrauj, pēkšņa vides un dzīves apstākļu maiņa un citu cilvēku viedokļi;
• veidotu stabilu pašautoritātes izjūtu.

Šis darbs ietver tādu iekšējo jautājumu risināšanu kā:

• izpratnes veidošanu par savām vajadzībām un psiholoģiskajām robežām;
• mīlestības trūkuma izjūtu, bailes no mīlestības, zaudējuma, došanas, saņemšanas u.c.;
• dziļi iesakņojušos neadaptīvu uzvedības modeļu un reakciju atpazīšanu un pāraugšanu uz adaptīvākām.

Veidoties par stabilu “Es”

Pakāpeniski apzinoties to, kas un kādi esam, mēs veidojamies par emocionāli pieaugušiem un garīgi nobriedušiem indivīdiem. Savukārt cilvēka nobriešana ir nepārtraukts process, kas ilgst visu mūžu.

Brieduma sasniegšana ietver arī sava “Es” apzināšanos un savas “Es” izjūtas stabilizāciju, un, jāteic, ka, manuprāt, tas ir būtisks solis un nozīmīgs pagrieziena punkts tajā, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi un justies tajā kvalitatīvi.

Tāpēc turpmākajā tekstā iespējams iepazīties ar dažām vispārīgām pazīmēm, kas raksturo cilvēku ar stabilu (nobriedušu) “Es” un cilvēku ar sarežģītu (nenobriedušu) “Es”.

Būtiskākā atšķirība – emocionāli nobrieduša cilvēka rīcības ir autentiskas, neatkarīgas, un tās motivē apzināti procesi. Savukārt nenobrieduša “Es” gadījumā cilvēku vada neapzināti procesi, kuru pamatā, visticamāk, ir bērnībā aizgūtais uzvedības, reakciju un rīcību modelis.

Psiholoģiski nobrieduša un nenobrieduša “Es” pazīmes

Par stabilu “Es” izjūtu (no personības psiholoģijas skatupunkta) liecina septiņas pazīmes. Kopā tās veido autentisku individualitāti.

Cilvēks ar nobriedušu “Es”:

• iesaistās nozīmīgās dzīves aktivitātēs (piemēram, darba un ģimenes dzīvē);
• uztur sirsnīgas attiecības ar citiem, pauž iecietību, empātiju, uzticēšanos un patiesumu;
• demonstrē sevis pieņemšanu, emocionālu drošību un spēju regulēt savus emocionālos stāvokļus;
• pasauli uztver reālistiski (nevis, piemēram, izkropļo to, lai tā atbilstu paša vēlmēm);
• spēj elastīgi risināt problēmsituācijas;
• ir ar veselīgu pašapziņu un spēju palūkoties uz sevi ar humoru;
• ir ar iekļaujošu dzīves filozofiju, kas ļauj izprast un integrēt dzīvē savus mērķus un vērtības.

Pēc personības psihologa Gordona Alporta (Gordon Allport) personības brieduma teorijas (Alport, 1961).

Cilvēks ar nenobriedušu “Es”:

• mēdz izvairīties no atbildības uzņemšanās (patstāvīga darba, ģimenes veidošanas, būšanas attiecībās);
• mēdz būt egocentrisks šī vārda negatīvajā nozīmē – likt sevi pirmajā vietā, tostarp “uz citu cilvēku rēķina”;
• mēdz reaģēt uz situācijām emocionāli saasināti. Šādiem cilvēkiem ir raksturīga pēkšņa emociju eskalācija, un reaģēšana kā uz saņemtu uzbrukumu;
• mēdz vainot citus situācijās, kad kaut kas nenotiek kā plānots. Vainīgais tiek meklēts ārpusē.
• mēdz būt impulsīvs un ar grūtībām savus impulsus pārvaldīt. Var būt raksturīga ļaušanās pēkšņām mirkļa iegribām (maz rēķinoties ar ilgtermiņa sekām);
• mēdz atkārtot vienas un tās pašas kļūdas, nemācoties no tām;
• mēdz piedzīvot grūtības iesaistīties konfliktos un risināt konfliktsituācijas konstruktīvi. Tā vietā konflikti, piemēram, tiek ignorēti, tiek izmantota vara, lai panāktu savu u.c.

Es izjūtas būtiskums dzīvē

Šāda veida pazīmes var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvi un attiecības ar līdzcilvēkiem. Lielā daļā gadījumu cilvēks pat neapzinās, ka daudzu problēmu cēlonis ir šāda tipa reakcijas viņā pašā, un ka tās kavē viņu no izaugsmes un piepildītas dzīves piedzīvošanas.

Labā ziņa – šīs pazīmes ir iespējams apzināties un pāraugt jebkurā vecumā. Nepieciešama tikai vēlme darboties ar saviem iekšējiem procesiem. Lielā mērā darbs ar šīm pazīmēm ietver savas “Es” izjūtas stabilizāciju.

Šo tēmu aicinu izprast padziļināti darbseminārā “Identitātes izpēte” – vienas dienas darbseminārā. Darbseminārs notiek klātienē, tiek orgaizēts ik pēc laika. Aktuālajiem datumiem iespējams sekot līdzi sadaļā “Grupas”.