Būt normālam – ko tas īsti nozīmē?

Esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki ir iekšējā spriedzē par vienu un to pašu tēmu – par savu [ne]normālību. Savā psiholoģiskās konsultēšanas pieredzē esmu pamanījusi, ka ir virkne klientu, kuri pēc savu problēmas izklāstīšanas, gaida psihologa apliecinājumu tam, ka viņi nav nenormāli, ka tas ir normāli piedzīvot to, ko viņi piedzīvo (kas, lielākoties, tieši tā arī ir).

Tāpēc parunāsim par to, ko īsti nozīmē vārdi “normāls”, “būt normālam” un “atbilst normai”. 

Kas ir norma – no statistikas skatupunkta

Lai saprastu, kas īsti tiek domāts ar vārdiem “norma” un “normāli”, pirmkārt, ņemsim palīgā statistikas skatījumu, kas mūsu sabiedrībā ir galvenā mēraukla, pēc kuras tiek mērīta cilvēka un jebkā cita (laikapstākļu, satiksmes plūsmas utt.) atbilstība normai.

Statistiski normalitātes jēdziens ir balstīts idejā, ka normāls ir tas, kas ir visbiežāk sastopams. Tas ir matemātisks aprēķins, ar kura starpniecību tiek iegūta informācija par to, kuras mērāmās vienības dažādu vienību klāstā (piemēram, dažādas cilvēka uzvedības izpausmes) ir vairāk raksturīgas konkrētā cilvēku kopā. Attiecīgi – tās vienības, kuras tiek izskaitļotas kā visbiežāk sastopamās, tiek uzskatītas par normai atbilstošām (“normālām”), savukārt tās vienības, kas ir sastopamas retāk, tiek uzskatītas par ārpus normas esošām (anomālām, abnormālām, patoloģiskām vai, tautas valodā runājot, – “nenormālām”).

Perfektai normālsadalījuma līknei ir zvanveida forma, kas dabā reti sastopama). Ko tas nozīmē? Viegli saprotams un tāpēc bieži izmantots piemērs normālsadalījuma jēdziena izprašanai ir stāsts par cilvēkiem ar dažādiem augumu garumiem. Ja mēs nomērītu augumu visiem pasaules cilvēkiem, tad iegūtu zvanveida līkni, kuras vienā galā būtu īsa auguma cilvēki (salīdzinoši maza proporcija), pa vidu būtu vidēja auguma cilvēki (lielākā populācijas daļa) un otrā galā būtu gara auguma cilvēki (arī salīdzinoši maza proporcija). Kā vidējais cilvēka augums tiek uzskatīts vidējais aritmētiskais rādītājs (mean – kas, starp citu, ir tikai matemātisks vidējā aprēķins, nevis biežāk sastopamā vienība (moda)). Cilvēki, kuru augums “grozās ap vidējo” uz vienu vai uz otru pusi, būtu ar normālu augumu, savukārt, visi pārējie – vairāk vai mazāk ārpus normas.

Tātad, pirmā būtiskā lieta, ko būtu jāsaprot: statistiski, matemātiski par normu tiek uzskatīts viss, kas uzrāda atbilstību vairākumam, tas ir, +/- atbilstību vidējam aritmētiskam.

Otrā būtiskā lieta, kas jāsaprot, ka katram normālsadalījumam ir divi gali. Vēl viens vienkāršs piemērs. Ja skatāmies uz skolēnu sekmēm, tie, kas mācīsies viduvēji, iekļausies tajā amplitūdā, kas tiek definēta kā norma. Savukārt, ārpus normas būs gan nesekmīgie skolēni, gan izcilie. 

Trešā būtiskā lieta. Viss ir spektrs. Jebkuram lielumam (augumam, sekmēm, personības iezīmei, psihiska traucējuma pazīmei) ir gradācija: no īsa auguma līdz garam; no sliktām sekmēm līdz izcilām; no vāji izteiktas rakstura īpašības līdz spilgti izteiktai rakstura īpašībai; no minimāliem saslimšanas simptomiem līdz izteiktiem.

Ceturtā būtiskā lieta. Lai kādu mērījumu mēs apskatītu, jebkurā procesā, rīcībā, darbībā vai pazīmē būs personas (notikumi, objekti utt.), kuras statistiski atradīsies ārpus normas robežām jeb būs “nenormālas”. Tas ir normāli. Tā ir matemātika. 

Kas ir norma – no bioloģijas (medicīnas) skatupunkta

Ja skatāmies no bioloģisko procesu viedokļa, tad cilvēka normalitāti, normālu fizisko funkcionēšanu nosaka paši bioloģiskie procesi. Tie bioloģiskie procesi, kas atbilst normālsadalījuma līknes vidum (visbiežāk sastopamie), definē to, kas ir veselība, tajā skaitā psihiskā veselība. Savukārt, tie procesi, kas ir ārpus normas, tiek uzskatīti par patoloģiskiem un signalizē par saslimšanas iespējamību. 

Tomēr ir kāda problēma ar šī kritērija pielietošanu. Cilvēkiem, protams, gribētos domāt, ka visu esam izpētījuši un pilnībā saprotam cilvēka bioloģisko funkcionēšanu, tomēr tas nav pat tuvu patiesībai.  Zinātnes izpratne par cilvēka bioloģisko funkcionēšanu joprojām ir nepilnīga. Vēsture rāda, ka dažādi bioloģiskie procesi bieži vien tiek kļūdaini interpretēti kā patoloģiski. Kā piemērus var minēt vēsturisko skatījumu uz homoseksualitāti, transcendentu apziņas stāvokļu piedzīvošanu u.c.

Kas ir norma – no sociālā un kultūras skatupunkta

Raugoties no sociālās un kultūras izpratnes prizmas, par normālu tiek uzskatīts tas, ko lielākā daļa cilvēku uzskata par pieņemamu, atbilstošu morālei, ētikai, adekvātai uzvedībai, sevis izpausmei utt. Kultūras definētās normas ir subjektīvas, tās ir kā kolektīva vienošanās par vienādiem noteikumiem. Par normu tiek uzskatīts vairākuma viedoklis. Turklāt, šo normas izpratni bieži vien ietekmē vēsture, dažādi notikumi un procesi, ar kuriem saskaras sabiedrība. Dažādās sociālajās vidēs un kultūrās ir atšķirīgas izpratnes par to, kas ir “normāli” un kas nav. Tā ir tikai subjektīva interpretācija kolektīvā līmenī.

Kas īsti ir norma?

Rezumējot – vārdi “neatbilstošs normai” ne vienmēr nozīmē to pašu, ko “nenormāls”. Visbiežāk tas nozīmē “neatbilstošs vairākumam konkrētā cilvēku grupā”, neko citu. 

Vārds “normāls” NAV antonīms vārdam “nenormāls” (ar to saprotot “traks”, “jucis” vai “fiziski vai garīgi slims”, vai jebkādā citā veidā “neriktīgs”). Jēdziena “normāls” antonīmi ir “anomāls”, “abnormāls” un “patoloģisks”. No tiem – “anomāls” nozīmē “reti sastopams”, “abnormāls” apzīmē “ar būtisku novirzi no vidējā” un “patoloģisks” tiek saprasts kā “saistīts ar fizisku vai psihisku saslimšanu”.

Kad būšana ārpus normas tiek uztverta “normāli”?

Ja skatāmies uz normas jēdzienu no psiholoģijas skatupunkta, tad ir virkne gadījumu, kad tieši būšana ārpus normas, nevis iekļaušanās tajā, tiek uztverta kā kaut kas “labs” un “pozitīvs”. Piemēram, tieši būšana ārpus normas veido mūsu personības iezīmju buķeti. Kaut ko, kas ir raksturīgs tieši mums, kaut ko, kas definē mūsu individualitāti.

Labākai izpratnei ņemšu talkā Latvijas Personības aptaujas (Perepjolkina, 2013) rezultātu interpretāciju. Kad cilvēks aizpilda šo testu (ar mērķi noskaidrot, kuras personības iezīmes viņam ir raksturīgas), rezultātu apstrāde un interpretācija notiek, salīdzinot konkrētā cilvēka atbildes ar vairākuma matemātiskajiem datiem. Tieši tās iezīmes, kurās konkrētais cilvēks uzrāda būšanu ārpus normas (“nenormālību”), ir tās iezīmes, kas atšķir šo cilvēku no citiem. Līdz ar to, šajā kontekstā tieši būšana ārpus normas definē cilvēka personības unikalitāti, specifiku, atšķir viņu no vairākuma.

Reizē saņemam un zaudējam

Skatoties uz šīm personības iezīmju skalām iepriekš minētajā piemērā, redzams ne vien tas, ka “viss ir spektrs”, bet arī vēl kāda nianse. Tas, ka katram kokam ir divi gali. Respektīvi, atrodoties vienā spektra galā, mēs vienlaikus nevaram atrasties arī otrā. Piemēram, mēs nevaram vienā un tajā pašā mirklī būt gan introverti, gan ekstraverti. Līdz ar to, lai kur mēs būtu un lai kāda personības iezīme mums piemistu, mēs vienlaikus gan nosacīti iegūstam, gan zaudējam. Iegūstot ekstraversiju (komunikabilitāti, sabiedriskumu, dzīvesprieku, avantūrismu), mēs zaudējam introversiju (emocionālu rezervētību, atturību saskarsmē, tendenci uz pašreflekciju) un otrādi. Mēs nevaram atrasties abos polos vienā un tajā pašā brīdī. Mēs varam būt vairāk ekstraverti vienā situācijā un vairāk introverti citā.

Skatoties no šādas prizmas, vēlos akcentēt, ka dažkārt, kaut kā nosacīts zaudējums ir sava veida cena, ko maksājam par to, ko iegūstam Par savu atšķirību, kas dažkārt pakārto vien mums piemītošus talantus un spējas. Par savu unikalitāti. 

Kā spilgtu piemēru šeit vēlos minēt kaut ko, kas mūsu domāšanas platuma grādos tiek uzskatīts par patoloģisku, tātad, pilnīgi noteikti ārpus normas esošu. Piemēram, šizotipiskas personības iezīmes, šizotipiski traucējumi un šizofrēnija no medicīnas skatupunkta tiek likti patoloģijas groziņā. Tomēr ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēkiem, kuriem šīs patoloģijas jeb novirzes no normas ir raksturīgas, piemīt izteiktāks radošums un mākslinieciskums (Acar, Chen, Cayirdag, 2018; Vellante et al., 2018), tātad – talanti. Turklāt, paradokss arī tajā, ka šizotipijai raksturīgās dīvainās pārliecības, pieredzes un uztveres dīvainības, kas tiek uzskatītas par patoloģiskām, vienlaikus ir saistītas arī ar cilvēka mentālo veselību (Lifshitza et al., 2019; McCreery & Claridge, 2002). Par šo paradoksu ir izteikta šāda versija. Tas, kā mēs subjektīvi interpretējam to, kad pieredzam kaut ko pārdabisku, ir saistīts ar to, kas notiek ar mūsu psihisko veselību (Goulding, 2005). Tātad, ja mēs kaut kā pārdabiska, maģiska, dīvaina, jocīga pieredzēšanu priekš sevis tulkojam kā kaut ko labu un pozitīvu, mūsu psihiskā veselība tikai iegūst. Un otrādi, ja tulkojam to, kā ka kaut ko negatīvu, psihiskā veselība zaudē.

Normas izpratne mainās 

Vēl viena būtiska nianse, ka normas izpratne mainās, un mainās pastāvīgi. Tas, kas bija normāli pirms laika, šodien tā vairs nav, un tas, kas ir normāli šodien, pēc laika vairs nebūs norma. Tas ir normāli, un to var attiecināt gan uz sociālajām un kultūras normām, gan uz bioloģijas, gan uz personīgajām normām, ko subjektīvi izdomājam priekš sevis paši.

Daži ilustratīvi piemēri uzskatam:

• Latvijas teritorijā zemniekiem uzvārdi tika “iedoti” tikai 19. gadsimta sākumā;
• sievietes tiesības balsot ieguva tikai 20. gadsimta sākumā;
• homoseksualitāte no psihisko saslimšanu klasifikatora (DSM) tika izņemta tikai 1973. gadā;
• pirms 10 gadiem restorānos vēl nebija veģetārās ēdienkartes un “Rimi” nevarēja nopirkt produktus ar eko marķējuma zīmi;
• pirms 2020. gada lielākajā daļā pasaules valstu nebija normāli staigāt pa ielu sejas maskā.

Būšana ārpus normas definē to, kas mēs esam

Ko es vēlos ar šo visu pateikt? Ja ir kaut kas, ko esmu patiešām sapratusi 5 gadu psiholoģijas studiju laikā, tad tas ir – nav tāda “normāls” vai “nenormāls”. Ir tikai tā, kā ir. Tieši būšana ārpus normas, rada mūsos tās unikalitātes un īpatnības, kas mūs padara individuālus un atšķirīgus citu no cita (nevaru uzsvērt to vēl vairāk!!!). 

To, kas ir norma un normāli definē paši cilvēki, sabiedrība. Tātad, jebkuru normu cilvēki, sabiedrība var arī pārdefinēt. Tas notiek nepārtraukti. Ir tikai normāli mainīt normas un pārdomāt par to, kas ir normāli un kas nav.

Kāpēc man ir būtiski šo uzrakstīt, izstāstīt citiem

Gluži vienkārši arī es pati ilgu laiku esmu bijusi šo cilvēku skaitā, kuri apšauba savu normālību, un tieši normas jēdziena izprašana mani beidzot atbrīvoja no iekšējās spriedzes un saspīlējuma. Šī izpratne man emocionāli iedeva atļauju neatbilst normai un saprast, ka ar to viss ir kārtībā. Tā mani atbrīvoja arī no tiekšanās būt normālai. Iespējams, izstāstot savu redzējumu vēl kādam, es varu ar to palīdzēt atspriegot līdzīgas izjūtas.

Es daudzās jomās neatbilstu normai, to esmu pamanījusi jau sen. Esmu f***ing dīvaina. Tas tā ir un vienmēr ir bijis. Piemēram, vienmēr esmu brīnījusies par vairākuma sniegtajām atbildēm, lasot sociālo aptauju rezultātus, un domājusi: “kurš vispār tā domā!?”. Jā, no vienas puses tas apgrūtina manu iekļaušanos sabiedrībā, spēju socializēties, kas padara manu dzīvi diezgan vientuļu. Tomēr, no otras puses – tas man dod spēju domāt citādāk, redzēt atšķirīgi no vairākuma un nākt klajā ar oriģinālām idejām un risinājumiem.

Caur normas jēdziena izprašanu, es apjautu, ka problēma nav manā dīvainībā, bet gan tajā, ka sabiedrībā tiek kultivēta ideja, ka ir jāatbilst normai. Par neiekļaušanos normā tiek radīts priekšstats, ka tas ir slikti, lai gan šī priekštata pamatā lielākoties ir izpratnes trūkums par vārdiem, kurus izmantojam. Turklāt, bieži nedomājot par sekām, ko šie vārdi rada. 

Idejas, kuras kultivējam

Interesanti, ka vienlaikus sabiedrībā tiek kultivēta arī ideja, ka cilvēkam kādā dzīves jomā ir jāsasniedz izcilība, jāgūst panākumi. Kāpēc interesanti? Jo izcilība nav norma. Iekāpt izcilībā, ar to saprotot – vairākuma pārspēšanu, nozīmē izkāpt no normas. Matemātiski nav iespējams vienlaikus būt izcilam un iekļauties normā. Jebkurš kādā jomā izcils cilvēks, vai tas būtu profesionāls sportists, pasaulslavens mūziķis, modes dizaineris, rakstnieks, elektroinženieris, fitnesa treneris, politiķis vai jebkas cits – neiekļaujas normā. Neatbilst vairākumam, un tieši tas viņu padara izcilu. Tieši tas viņu padara atšķirīgu un spilgtu vairākuma acīs. 

Visi etaloni, uz kuriem tiecamies, tā nav norma. Piemēram: skaists pludmales augums; glīti, pērļu balti zobi; tā izcilā jogas poza, kurā tik ļoti gribās nostāties; spēja perfekti menedžēt savu laiku; dziedāšana tik tīrā balsī kā eņģelim; perfekti iestrādāta rīta rutīna; ģimene, kurā visi saprotas no pusvārda; ikdiena, kuru pavadām, izjūtot iekšēju piepildījumu, pateicību un mīlestību… Ja tas būtu normāli, lielākā daļa cilvēku tam jau atbilstu, jau būtu tur. Skaties, kā gribi – sabiedrībā tiek popularizēts “nenormāla” cilvēka tēls un vienlaikus tiek pieprasīta normālība.

Man personīgi rodas izbrīns par to, ja mēs visi (es tiešām ticu, ka visi) tiecamies būt autentiski, būt paši, unikāli, tādi, kuri izpauž un attīsta tikai sev piemītošus talantus un spējas (arī šī ideja tiek sabiedrībā kultivēta), tad kāpēc mūs tik ļoti satrauc šis jautājums: “vai es esmu normāls”? 

Kāpēc mūs tas vispār uztrauc, ja normālība pēc savas jēgas un būtības ir pretrunā ar ideju par cilvēku kā unikālu būtni? Būt normālam jeb atbilst normai un izpaust savu individualitāti ir divas dažādas lietas. Tas nav savienojams – būt viduvējam un unikālam reizē.

Jā, protams, ir arī monētas otra puse – normālsadalījuma līknes otrs gals. Tas, uz ko mēs pilnīgi noteikti netiecamies, tas, ko labprāt redzētu kā neeksistējošu. Ko mēs labprāt izslēgtu un aizmirstu pavisam. Tas, kur nevēlamies nokļūt un kur nokļūt ir slikti. Otrajā līknes pusē ir tie “sliktie”, “melnie”, “slimie”, “vājie”, “nespējīgie”, kuri būtu “jānormalizē”, “jāārstē”, “jāglābj no bedres”. Nav svarīgi, vai runājam šeit par cilvēkiem, objektiem, notikumiem vai jebko citu.

Interesanti, ka šo normālsadalījuma līknes pusi mēs noteikti neuztveram kā normu, atšķirībā no izcilības, kas ir tieši tāds pats normālsadalījuma līknes viens gals, un kuru mēs kļūdaini mēdzam tulkot kā kaut ko “normālu”.

Manuprāt, jautājums nekad nav par to, kā padarīt vai pārtaisīt sevi jeb citus “sliktos” par normāliem, bet gan par to, kā iespējami kvalitatīvi sadzīvot sevī un citos ar to, kas pastāv. Par to, kā izspēlēt mums iedalītās kārtis savā labā, gūt resursu. Ja pārstājam būt situācijas upuri, resursu var iegūt no visa, ko piedzīvojam.

Aicinājums būt “nenormāliem”

Ja vien jūs zinātu, cik ļoti es ilgojos pēc sabiedrības, kas ir mazāk “normāla”. Pēc normu pārdefinēšanas (atkal un atkal, un atkal). Pēc iešanas plašumā un dziļumā. Pēc telpas un elpas “nenormālībai”. Pēc autentiskuma. Dabiskuma. Unikalitātes. Individualitātes.

Jā, zinu, neviens cits kā vien es pati to manis vēlēto “nenormālību” neieviesīs. Cilvēki seko citu cilvēku piemēram, tāpēc vienīgais veids kā mainīt pastāvošās normas, ir sākt izpaust savu “nenormālību”. Jo vairāk cilvēku būs ārpus normas, jo vairāk normas izpratne mainīsies. Vēlies mainīt pasauli? Maini normas izpratni! Maini savu domāšanu, savu uzvedību, savu rīcību! Esi unikāls, autentisks, individuāls! Esi “nenormāls!” 

Normālība ir viduvējība. Būt normālam nozīmē būt tipiskam, pelēkam, tādam, kurš neizceļas uz vairākuma fona. “Nenormālība” ir cena, ko mēs maksājam par savu citādību. Visas mūsu nepilnības un atšķirības dara mūs perfektus. Visas mūsu “nenormālības” veido mūsu unikalitāti. Tās veido mūs par to, kas esam.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Acar, S., Chen, X., Cayirdag, N. (2018). Schizophrenia and creativity: A meta-analytic review, Schizophrenia Research, 195, 23-31.

Goulding, A., (2005). Healthy schizotypy in a population of paranormal believers and experients, Personality and Individual Differences, 38(5),1069-1083. 

Lifshitza, M., van Elkc, M., & uhrmann, T. M. (2019). Absorption and spiritual experience: A review of evidence and potential mechanisms, Consciousness and Cognition, 73, 102760.

McCreery, C. & Claridge, G. (2002). Healthy schizotypy: The case of out-of-the-body experiences. Personality and Individual Differences, 32(1), 141–154. 

Perepjolkina, V., Reņģe, V. (2013). Latvijas Personības aptauja (LPA-v3). Testa rokasgrāmata, Latvijas Universitāte.

Vellante, F., Sarchione, F., Ebisch, S.J.H., Salone, A., Orsolini, L, Marini, S., Valchera, A.,  Fornaro, M., Carano, A., Iasevoli, F., Martinotti, G, De Berardis, D., Di Giannantonio, M. (2018). Creativity and psychiatric illness: A functional perspective beyond chaos, Progress in Neuro-Psychopharmacology and Biological Psychiatry, 80, 91-100.