Dievišķā piedzīvošana – māņi un mīts vai reāla un katram iespējama pieredze?

Par pēkšņām un/vai mērķtiecīgi izraisītām pieredzēm, kuru laikā tiek uztverta dievišķā klātbūtne, un kuras mēdz satricināt cilvēka dzīvi līdz sirds dziļumiem un ierosināt būtiskas izmaiņas pasaules uztverē un ikdienas dzīvē, liecības ir fiksētas visā rakstītajā cilvēces vēsturē.

Domāju, ka pašreizējais sabiedrības masveida intereses pieaugums par dievišķā piedzīvošanu ir skaidri novērojams. Garīgo prakšu popularitāte aug. Šamanistiskie rituāli ar visām tiem piederošajām darbībām un rituāliem ir modes lieta. Rodas arvien jauni terapiju veidi, kuru bāzē ir vadīta cilvēka ievešana paplašinātā apziņas stāvoklī, kurā var notikt arī sastapšanās dievišķo (arī numinozo, Kosmisko apziņu, Visumu, Dievu u.c.). 

Strauji aug arī pierādījumu apjoms zinātnē par šādu pieredžu iedabu, norisi un sekām, un, šķiet, šobrīd vairs neviens neapšauba faktu par to, ka cilvēks var piedzīvot mirkļus, kuros viņš uztver saskaršanos ar dievišķo. Diskusija tikai tajā, cik daudz un kādos gadījumos šīs pieredzes liecina par cilvēka psihisko veselību un kādos – par saslimšanu.

Es personīgi priecājos, ka aug arī cilvēku atvērtība un atklātība runāt par šo tēmu. Vēl pirms 10 gadiem tas bija “tabu” (vismaz lielākajā daļā sabiedrības). Tomēr, kā īsti notiek sastapšanās ar dievišķo, un kas tas īsti ir? Par to šajā rakstā.

Pieredzes stāsts tēmas ilustrācijai

“Kādā klusā pēcpusdienā es gulēju zemē uz paklāja. (..) Apzināti eksperimentēju, mēģinot ieiet reliģiska transa stāvoklī. Es domāju par garīguma dimensiju, tomēr es nebiju gatavs piedzīvot to, kas ar mani notika.

Guļot aizvērtām acīm, es pēkšņi iekšēji uztvēru garu mākoņu sēkli debeszilās debesīs. Virs mākoņiem cēlās spoža saule, līdz tie izklīda; saulei ceļoties, viss kļuva arvien gaišāks un gaišāks, un es grimu arvien dziļākā un intensīvākā sajūsmas, jūtu un koncentrēšanās intensitātē, kas izslēdza visu citu. Pēc mirkļa, kurā man bija zudusi laika izjūta, saules gaisma sāka izklīst un es pamazām atguvu spēju uztvert apkārtējo vidi. (..) Šī pieredze bija tik spēcīga, ka es vēl stundu pēc tās nespēju darīt neko citu, kā tikai klusi sēdēt krēslā atgūstot spēkus un mentālo orientāciju.

Nekad neesmu bijis drošs par to, kādu nozīmi šai pieredzei piešķirt. (..) Lai gan pieredzes saturs nebija izteikti reliģisks, es nevarēju nejust, ka šai pieredzei ir jābūt kādai reliģiskai vai transcendentai nozīmei. Viss, ko es zināju un zinu ir, ka pieredzes spožuma un intensitātes dēļ tajā bija jābūt iekodētam kaut kam priekš manis ļoti nozīmīgam.” (Ellwod, 1980, 12-13)

Kas šīs ir par pieredzēm?

Šādas un līdzīgas pieredzes psiholoģijā dēvē ļoti dažādos terminos: garīgā pieredze, reliģiskā pieredze, garīgā atmošanās, apgaismības pieredze, sastapšanās pieredze, kvantu pārmaiņas, mistiskā pieredze, vienotības pieredze, traspersonālā pieredze, transcendentā pieredze, paštranscendences pieredze, anomālā pieredze, izņēmuma pieredze utt. Vienota termina pagaidām nav. Es personīgi ikdienā vairāk izmantoju vārdus “transcendents vai paplašināts apziņas stāvoklis”.

Pēc būtības tās ir pieredzes, kuru laikā tiek dziļi izjusta nonākšana saskarsmē ar dievišķo jeb numinozo. 

Ja skatāmies uz vārda skaidrojumu, tad numinozs attiecas uz kaut ko, kam piemīt izteikta garīga vai reliģiska kvalitāte; kaut kas, kas norāda vai liek domāt par dievības, dievišķuma klātbūtni. Vārdu “numinozs” izgudroja vācu teologs Rūdolfs Otto ar mērķi aprakstīt specifiskas kvalitātes reliģisko pieredzi.  Numinozitāte ir saistīta ar transcendenci un mistēriju. Tā ir pieredze, kurā cilvēks piedzīvo potenciālu uz spējām, kuras viņš nevar kontrolēt. Tās laikā tiek gūta izpratne par dzīvi, nāvi, morāli un piedzīvoti izšķiroši negrozāmas patiesības brīži (Merkur, 2006).

Mīts vai patiesība?

Sabiedrības attieksme pret šiem stāvokļiem nekad nav bijusi viennozīmīga – jo īpaši Rietumu tradīcijā, kur vēsturiski tās lielākoties ir uztvertas kā patoloģija vai pat noliegtas (Cardeña et al., 2017). Līdz ar to jautājums, vai mēs šeit vispār runājam par kaut ko reāli eksistējošu, vai tikai cilvēku fantāzijas augli, vai elpu aizraujošu sastapšanos ar Augstāko, kas pieejams tikai kristiešu svētajiem un/vai budistu mūkiem, joprojām ir aktuāls.  

Īsā atbilde: nē, tas nav mīts. Tas ir reāli eksistējošs fenomens, kurš nu jau ir fiksēts cilvēka bioloģiskās funkcionēšanas, t.sk. neiroloģiskā līmenī. Šādas pieredzes potenciāli ir iespējamas katram, un ir sasniedzams dabiskas psiholoģiskās attīstības ceļā.  

Tomēr šajā kontekstā vienu mītu vēlos kliedēt. Pēdējā laikā dzirdu, ka vārdi “paplašināta apziņa” un “transcendence” tiek attiecināts elpošanas prakšu vai hipnozes laikā piedzīvotajiem stāvokļiem. Precizējot – jā, šīs prakses var izraisīt nokļūšanu transcendentā apziņas stāvoklī, tomēr tie pani par sevi nav automātiski uzskatāma par transcendentiem. Par transcendenci mēs varam runāt tikai gadījumā, kad tiek pieredzēta izkāpšana ārpus savas personības (Ego) robežām un saskaršanās ar dievišķo; kļūšana par vienotu veselumu ar visu, kas eksistē.

Katra cilvēka pieredze ir unikāla

Viens no iemesliem, kāpēc šīs sastapšanās pieredzes apvij tik daudz mītu un aizspriedumu, ir – katra pieredze ir dziļi personiska, unikāla un tikai tās piedzīvotājam izprotama (un arī ne vienmēr). Tas ir līdzīgi kā ar sapņiem – arī sastopoties ar dievišķo tiek piedzīvoti redzējumi, vīzijas (gluži kā sākumā minētajā aprakstā redzējums par sauli). Šo redzējumu saturs parasti ir pakārtots katra cilvēka personīgajai uztveres sistēmai, kas balstās viņa biogrāfijā un pasaules izpratnē. Līdz ar to pārstāstīt pieredzi otram, nododot tās nozīmību, ir faktiski neiespējami.

Otrs iemesls – sajūtu, kas tiek piedzīvota numinozā pieredzē, saprast var tikai cilvēks, kurš pats to ir piedzīvojis. Piedzīvojis (nevis iztēlojies) to, ka katrā no mums ir iekodēta Dieva esence (nospiedums, daļa, sēkla…). 

Atslēga ir nevies pieredzes piedzīvošanā, bet gan tās integrācijā

Tomēr pat būtiskākā lieta, ko vēlos uzsvērt šajā stāstā ir – atslēga ir nevis pieredzes piedzīvošanas faktā, bet gan tās integrācijā jeb tajā, kā cilvēks iekšēji apstrādā pieredzēto.

Šo saku pašreizējā kultūrtelpā valdošā noskaņojuma dēļ. Pašreiz ir vērojams, ka daudzi mēģina apzināti izprovocēt šo sastapšanos ar dievišķo (tā vietā, lai ļautu sev sasniegt numinozā pieredzēšanu dabiskā personības nobriešanas ceļā). 

Jā, dažkārt tas beidzas pozitīvi un labi – gadījumos, kad cilvēks ir iekšēji pieteikami stabils savā personībā (Ego), kad viņam ir iekšējs resurss spēcīga emocionāla satricinājuma pārstrādāšanai – jo šīs pieredzes ir tik dziļi emocionāli satricinošas, ka daudzi tās izvēlas saukt par savas dzīves nozīmīgākajiem mirkļiem. Ja cilvēks spēj pieredzi integrēt, viņa psiholoģiskā veselība iegūst.

Tomēr ir gadījumi, kad stāsts nebeidzas tik labi, kā sola garīgo prakšu reklāmas saukļi. Sastapties ar šo dievišķo, ar numinozo, ar šo pārdabisko nozīmē tiešām ieskatīties tam pārdabiskajam cieši acīs un to izturēt. Tas var būt arī diezgan baisi. Ja cilvēks nav gaidījis tiks spēcīgu satricinājumu, un viņa personība nav pietiekami nobriedusi tik intensīvas garīgas pieredzes apstrādāšanai, sekas var būt arī citādākas. Kādas? Atbildei skatīt manu iepriekšējo rakstu par Ego.

Rezumējot

Pieredzes, kurās tiek uztverta dievišķā klātbūtne ir reāls fenomens, un tās var kļūt par brīnišķīgu iekšējo resursu cilvēkam – pie nosacījuma, ka tās tiek veiksmīgi apstrādātas, integrētas ikdienas dzīvē.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Cardeña, E., Lynn, S. J., & Krippner, S. (2017). The psychology of anomalous experiences: A rediscovery. Psychology of Consciousness, 4(1), 4–22.

Merkur, D. (2006). Interpreting Numinous Experiences. Social Analysis: The International Journal of Social and Cultural Practice, 50(2), 204–223.

Ellwood, R. S. (1980). Mysticism and Religion. Prentice-Hall.

Miller, L., Balodis, I. M., McClintock, C. H., Xu, J., Lacadie, C. M., Sinha, R., & Potenza, M. N. (2019). Neural correlates of personalized spiritual experiences. Cerebral Cortex, 29(6), 2331–2338.