Domā, ko runā!

Vienkārša tehnika darbam ar sevi, kura var sniegt būtisku ieguldījumu attiecību uzlabošanā ar līdzcilvēkiemm un kuras veikšana iespējama bez finanšu un laika ieguldījuma, ir savas runas un valodas vērošana. Iespējams, to pat varētu salīdzināt ar sava veida apzinātības praksi. Pati aktīvi “vingroju” dažus gadus, un tas man pavēra jaunu skatu uz vārdu izpratni. Tiesa, pamācību grāmatas, kā līdz tādai nonākt, man nav, un nav arī atsauču, ko norādīt uz pētījumiem, kas apliecina šīs pašizdomātās tehnikas efektivitāti. Tomēr varu dalīties pieredzē. Par to šajā rakstā. 

Ar ko šī tehnika ir lietderīga? Pirmkārt, tā aicina būt “šeit un tagad”, jo valodu mēs izmantojam “šeit un tagad” brīdī, un aktīva savas runas vērošana liek iedarbināt savu iekšējo novērotāju. Otrkārt, tas ir aktīvs treniņš smadzenēm. Domājot pie tā, ka vieni vārdi ir izslēdzami un otri iekļaujami, un darot to, atrodoties tiešsaistē ar “šeit un tagad” brīdi un vēl sarunu biedru, galvā sākas vesels piņķeris. 

Sākumā ir grūtāk, jo nākas aktīvi meklēt jaunus vārdus un izteikšanās formas, tomēr ar laiku neironu ceļi pielāgojas un tas kļūst vienkāršāk. Treškārt, šis treniņš palīdz iztīrīt valodu no žargoniem, barbarismiem, vulgārismiem, vienkāršrunas vārdiem un citiem piedrazojumiem, un galu galā, rosina beigt runāt lieku. Ceturtkārt, valoda kopumā sāk skanēt vieglāk, plūstošāk, inteliģentāk, maigāk, empātiskāk… Man personīgi šķita, ka tai paaugstinās vibrācija. Starp citu, tieši zemāk uzskatīto triku ieviešana rakstītā tekstā, man palīdzēja iegūt daudzu klientu uzticēšanos mārketinga darbībā. 

Vienkāršam sākumam

Labs starts ir izslēgt no savas runas vārdus, kas sākas ar “jā-” un “ne-”! Kāpēc? Vārdiem, kas sākas ar “jā-“ ir pienākuma un obligātuma pieskaņa (jādara, jāiet, jāskrien, jāmācās, jāsarunā), un tie rada sajūtu, ka kaut kas ir veicams piespiedu kārtā. Savukārt izjūta par piespiešanos bieži vien rada emocionālu pretreakciju. Līdz ar to šos vārdus vēlams aizstāt ar citiem – mazāk kategoriskiem, mazāk pieprasošiem, mazāk savu viedokli uzspiedošiem. 

Savukārt par to, kas ir priedēklis “ne-“ cilvēka zemapziņai vispār nav izpratnes – uztverts tik un tā tiek tikai pamatvārds. Ja cilvēkam saka “tikai, lūdzu, šobrīd neiedomājies par maziem kaķēniem”, ko dara prāts? Tas iedomājas par maziem kaķēniem.

Bez tam, nolieguma forma pati par sevi nav pozitīva – šīs formas lietošana bieži rosina uz iebildumu, pretošanos un cīņu. Bieži vien, tā vietā lai izteiktu domu noliegumā, sarunu biedram pretimnākošāka var būt runāšana apstiprinājuma teikumos. Piemēram, piemērs skolotājiem: “tā nav pareizi” aizstāt ar “pareizi ir šādi” vai “pareizāk būtu šādi”. Te gan atzīmēšu, ka šis no cilvēka prasa noformulēt, kas tad īsti ir pareizi (dubults treniņš).

Vārdu analīze

Vēl interesantāk kļūst, ja sāk analizēt vārdu saturu. Piemēram, divi vārdi, kas runā bieži tiek izmantoti, lai izteiktu vienu domu – “neaizmirst” un “atcerēties”. Vārds “neaizmirst” ir nolieguma formas vārds, kur saknē ir ietverts vārds “mirst”, savukārt vārds “atcerēties” ir izteikts rosinošā formā un ietver vārdu “cerēt”. Šeit, lūk, viela pārdomām – kādus “kodus” mēs cits citam nododam ar vārdu starpniecību.

Agresīvo vārdu aizstāšana

Arī vienkārša ieklausīšanās vārdu skanējumā daudz ko par tiem atklāj. Piemēram, vārdi “naids”, “riebums”, “drausmas”, “drūmums”, “ciešanas”. Kādu enerģētiku tie nes? Kā tie skan? Manuprāt, tie jau vibrē uz nots, no kuras ir vēlēšanās izvairīties. Tiem pretī vārdi “miers”, “prieks”, “laime”, “mīlestība”, “cerība”. Tie skan daudz maigāk, plūstošāk, vieglāk. Vārdi “vajag” un “gribu” skan pieprasoši un rada spriedzi vajadzību apmierināt, savukārt aizstāti ar “ir vajadzība” un “vēlos” tie izsaka izjūtas un rosina palīdzēt. 

Pati personīgi agresīvos vārdus no savas runas kādu laiku centos izslēgt pavisam. Tas ļāva man nofiksēt, cik bieži es tos lietoju – atpazīt, cik bieži man ir vajadzība kaut ko pieprasīt, cik bieži manī izpaužas agresija, dusmas, nospiestība un citas kašķīgas īpašības. Kādu laiku tas bija vērtīgi, tomēr pēc laika secināju, ka katram vārdam valodā ir sava vieta, un lietojami ir visi. Pašiem atliek izvēlēties, kad to darīt, un kad atstāt citai reizi. Piemērs nākamajā rindkopā.

Lamu vārdu lietošana

Par šo tēmu katrs lai meditē pats, tomēr, ja man jautātu, tad es teiktu, ka man personīgi nav iebildumu pret lamu vārdu lietošanu, ja tie tiek pielietoti konstruktīvi, īstajā vietā un laikā. Piekrītu tam, ka lamāties nav glīti, tas citiem liek saraukt riebumā savus glītos deguntiņus, šie vārdiņi vairo zemās vibrācijas, liecina par seklumu, mazizglītotumu, nav smuki un tā tālāk… Tomēr reizēm ir situācijas, kad viens kārtīgs “Bļeģ!” domu nodod visprecīzāk. Reizēm viens vienīgs lamuvārds atspēko veselu rindkopu izvairīgas un vainu mīkstinošas runas, un emociju nodod ar tieši tādu jaudu, kāda attiecīgajam brīdim ir raksturīga. Tāpēc reizēm man nav iebildumu. Tikai viedoklis. Subjektīvi. Manuprāt. Katram savs.

Ar atskaites punktu sevī

Labs vingrinājums, ko piekopju joprojām, ir vārda salāgošana ar sevi. Kas man ir dusmas? Kā manī jūtas dusmas? Kas man ir saticība, attiecības, mīlestība, sapratne, darbs, atpūta, pieņemšana, tuvība, draudzība… Ko katrs no šiem vārdiem ietver? Cik liela intensitāte ir katram no šiem vārdiem? Kāda ir to nokrāsa? Ko tie nozīmē man, un ko tie nozīmē maniem līdzcilvēkiem un sabiedrībai?

Meklējot un atrodot atbildes uz šiem jautājumiem, es atklāju, katram cilvēkam izpratne par vārdiem ir cita, un bieži vien cilvēkiem trūkst izpratnes par vārdiem, ko tie lieto savā runā. Šī iemesla dēļ es piekrītu teicienam, ka “valoda ir nesaprašanās avots”. Lai gan valoda ir viena, domas tiek nododas atkarībā katra cilvēka izpratnes par katru atsevišķu vārdu – tēlu un simbolu sistēmas, kas aiz tiem slēpjas, mēdz būt atšķirīgas. Līdz ar to es bieži vien mēdzu otram pajautāt, ko viņš domā ar vienu vai otru vārdu, lai pārliecinātos, vai mēs runājam vienā simbolu sistēmā. 

Es joprojām fiksēju vārdus, par kuriem man trūkst izpratnes, un katru reizi šādu vārdu atrodot, es tam piešķiru savu personīgo definīciju. Man tā ir sava veida meditācija – kā sīkas pasaules daļas integrēšana sevī, kā zudušās daļas atgriešana, kas man palīdz kļūt pilnīgākai. Darot to regulāri, ar laiku pamanīju, ka spēju kvalitatīvāk diskutēt, argumentēt un iesaistīties jēgpilnās sarunās – jo man ir izpratne par vārdiem, kurus lietoju, es zinu, ko tie man nozīmē, un kas tajos ir ietverts.

Vienskaitļa pirmajā personā

Cilvēkiem ir jocīgs paradums – stāstot par sevi, teikt “tu”. Tāds niķis piemīt arī man, un šobrīd es cenšos tikt no tā vaļā, un par sevi runāt tikai “es” formā. Man personīgi šķiet, ka tā ir sava veida distancēšanās no pieredzes, un, iespējams, izvairīšanās no jūtām, kas ar šo pieredzi saistītas, pārnešana uz otru, lai būtu vieglāk, lai stāstītais izklausītos mazāk personiski. Tas, protams, ir minējums. Iespējams, runāšana par sevi vienskaitļa pirmajā personā cilvēku padara vairāk ievainojamu, tomēr tas noteikti palīdz vairāk būt kontaktā ar sevi, un, iespējams, vairāk sadzirdēt to, kas pašam sev ir sakāms.

Vārds un vārda lietojums

Pirms kāda laika, projekta Bibliotēka ietvaros, intervēju Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu-metropolītu Zbigņevu Stankeviču, un viņš, lai gan ar kristietības pieskaņu, tomēr precīzi izteica domu, ko es savā galvā ilgi biju mēģinājusi noformulēt kopš laika, kas sāku vērot vārdus.

“Cilvēks daudz runā. Mūsu sabiedrībā ir pilns ar vārdiem, bet lielākā daļa vārdu ir tukši. Savukārt, ja Dievs kaut ko saka, tad šis vārds nes sevī realitāti, viņš tūlīt kļūst par realitāti. 

Mūsu sūtība, mūsu aicinājums, mūsu uzdevums ir īstenot Dieva atainojuma līdzību, pēc kuras mēs esam radīti. Jēzus saka, ka cilvēkam būs jāatbild par katru tukšu vārdu, ko viņš būs pateicis. Tāpēc izteikt vārdu, uzdrošināšos teikt, tā visā nopietnībā, ir liela atbildība.

Kas ir vārds? Tam ir jēga tad, ja tas nodod realitāti – manu iekšējo realitāti, manu izpratni par lietām vai to, ko es vēlos radīt, es to ietērpju skaņā. Tomēr šī skaņa, vai grāmatas gadījumā tas ir burts, ir tikai instruments – tas ir šīs realitātes nesējs. Tad lūk, vārds – tam ir jēga tad, ja tas nes sevī realitāti. Šī realitāte var būt tāda kura rada, ceļ uz augšu un nes pozitīvu lādiņu, un tajā pašā laikā šis vārds, mēs zinām, ar vārdu var cilvēku nogalināt.”

Manuprāt, tas izsaka visu, ko es mēģinu šeit gari un plaši izskaidrot raksta garumā. Vārdiem ir spēks, ietekme un vara. Vārds var kļūt par ieroci vai par gaismas nesēju – atkarībā no tā pielietojuma. Vārds nodot informāciju un enerģiju, vārds rada un iznīcina. Tāpēc man šķiet, ka izpratnes veidošana par vārdiem, valodu un to saskaņu ar katru pašu, ir vingrinājums, kuru ir vērts ieviest ikdienā. 

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂