Garīguma uztvere mūsdienu psiholoģijā

Garīguma dimensija ir bijusi klātesoša visā cilvēces vēsturē, un garīgumam ir centrāla loma gan kultūras un tradīciju, gan cilvēka individuālās attīstības kontekstā (Cashwell, Glosoff & Hammond, 2010). Tomēr psiholoģijas zinātnē, dažādu vēsturisku apstākļu dēļ, izpratnes veidošana par garīgumu ir aizsākta salīdzinoši nesen. Tikai kopš 20. gs. 90. gadu vidus garīguma pētniecība ir ieņēmusi stabilu vietu akadēmiskajā literatūrā, un pašreiz ir vērojams arvien augošs intereses pieaugums par šo konceptu tā lomu cilvēka psihiskajā veselībā.

Patlaban psiholoģijā garīgums lielākoties tiek konceptualizēts kā pārvarēšanas stratēģija (coping strategy) (Garssen, Visser & Pool, 2021; Borges et al., 2021), kas var piešķirt cilvēka eksistencei jēgu, mērķa izjūtu un palīdz organizēt vērtību sistēmu (Pargament, 2011). Līdz šim apkopotie pierādījumi liecina, ka garīgums pozitīvi ietekmē psihisko veselību (mental helath) (Garssen, Visser & Pool, 2021), ir pozitīvi saistīts ar psiholoģisko noturību (resilience) (Schwalm, 2022) un ir viens no komponentiem, kas nosaka ar veselību saistītu dzīves kvalitāti (health-related quality of life) (Borges et al., 2021). 

Tomēr garīguma un reliģiozitātes pētniecība psiholoģijā nav vienkārša. Gan garīguma un reliģijas dažādība, gan tās atšķirīgās izpausmes pašas par sevi – praktizētāju pretrunīgās motivācijas – ietekmē garīguma un reliģijas psiholoģijas jomu. Dažādie un dažkārt pat pretrunīgie uzskati par to, kas īsti ir garīgums un reliģija cilvēka psiholoģiskās funkcionēšanas kontekstā, joprojām nav un, visticamāk, tuvākajā laikā netiks noreducēti līdz vienai skaidrai teorijai (Pargament et al., 2013).

Daudzveidība (multiplicity) un dažādība (diversity) varētu būt termini, kas visprecīzāk raksturo reliģijas un garīguma psiholoģijas pašreizējo stāvokli. Pašreiz garīguma un reliģijas psiholoģijā nedominē neviena paradigma, nevienu definīciju nav pieņēmuši vairums pētnieku un praktiķu, nepastāv viena metodoloģiskā pieeja vai dominējošs mērinstrumentu kopums. Iespējams, ka šī situācija zinātnē precīzi raksturo garīguma un reliģijas praktisko izpausmi sabiedrībā – katras personas reliģiskā un garīgā pasaule savā ziņā ir unikāla, pat starp cilvēkiem, kas, piemēram, sevi identificēti kā vienas reliģiskās konfesijas pārstāvjus. Vienā tradīcijā var pastāvēt tūkstošiem reliģisku pasauļu (Pargament et al., 2013).

Ietverot situācijas sarežģītību, šajā rakstā piedāvāju nelielu ieskatu tajā, kā mūsdienu psiholoģijā tiek pozicionēts garīgums. Apskatot vairāku autoru definīcijās, būtiskākos izaicinājumus un to, kādus jautājumus garīguma tēmā var palīdzēt risināt psiholoģijas zinātne.

Garīguma izpratne psiholoģijā – definīcijas 

Vairāki autori, definējot garīgumu, norāda uz trīs elementiem, starp kuriem noris attiecības garīguma ietvarā – cilvēks pats, pasaule (dzīve, citi cilvēki – viss ārpus paša cilvēka paša esošais) un augstāks spēks.

• Saiknes izjūta ar sevi, citiem un Visumu (Mitroff & Denton, 1999).
• Esamības un pieredzes ceļš, kurš veidojas caur izpratni, kas gūta piedzīvojot transcendenci. Šis pieredzes ceļš tiek saistīts ar indivīdu konkrēti identificējamām vērtībām, kas saistāmas ar viņiem pašiem, viņu dzīvi un jebko, kas skar augstāko (Elkins et al., 1988).
• Subjektīva svētās, dievišķās dimensijas pieredze, kurā atspoguļojas cilvēka personīgās dzīves saistība un attiecības ar augstāku, visu iekļaujošu spēku; dimensija, kura var piešķirt cilvēka eksistencei un attiecībām ar pasauli jēgu, mērķa izjūtu un palīdz organizēt vērtību sistēmu (Bitēna, n.d.).
• Dieva laipnā atbilde indivīda attiecībām ar sevi (Benner, 1989).

Tāpat definīcijās bieži parādās vārds “transcendēt” (trans – (latīņu) pāri, ārpus; scandere – (latīņu) kāpt), ar to saprotot būšanu sevis uztveres stāvoklī, kas pārsniedz ierastos pieņēmumus par pasaules uztveri (VandenBos, 2015).

• Transcendenta dimensija, kura ir saistīta ar indivīda pieredzi, kas savukārt veidojusies personiskos jautājumos par eksistences nozīmi, kā arī mēģinājumos iekļaut sevi plašākā ontoloģiskā kontekstā (Shafranske, Gorsuch, 1984).

Vēl citi aspekti, kas bieži parādās definīcijās ir eksistences nozīmes apcere un jautājumu uzdošana par to.

• Indivīda neparastu jautājumu uzdošana, kas tiek vaicāti par eksistences nozīmi. Šī eksistences nozīme skaidrota ar indivīdu pieņēmumu, ka dzīvē ir vairāk iespēju, nekā mēs spējam redzēt vai izprast pilnīgi (Fetzer Institute, 1999).

Akcentēts tiek arī tas, ka garīgums ir balstīts personiskā pieredzē, pieredzes gūšanā un šī pieredze ietver svētā, dievišķā sakrālā piedzīvošanu. Tāpat nereti tiek norādīts uz to, ka garīgums ietver iekšējus meklējumus un ir saistīts ar cilvēka augstāko potenciālu.

• Ilgas vai iekšēja motivācija meklēt kaut ko reliģisku vai ar to saistītu. Lielākā cilvēka potenciāla sfēra, kura atspoguļojas saskaroties ar dzīvi mainošiem mērķiem, augstākām būtnēm, Dievu, mīlestību, līdzjūtību un nolūkiem (Tart, 1975).

• Subjektīva svētā pieredze (Vaughan, 1991).

Ir autori, kuri garīgumu uzlūko kā intelekta paveidu un norāda, ka garīgais intelekts paredz noteiktu prasmju un spēju kopumu, kas var būt palīdzošs cilvēka ikdienas dzīves pārvaldībā.

• Garīgums ir intelekta paveids vai garīgā apziņa, spēju un prasmju kopums, kas dod iespēju cilvēkiem tikt galā ar savām ikdienas dzīves problēmām, sasniegt mērķus un ir viens no galvenajiem individuālās atšķirības determinējošajiem faktoriem starp indivīdiem (Emmons, 2000).

Ar garīgumu saistītie izaicinājumi 21. gadsimtā

Lai gan pēdējās desmitgadēs strauji samazinās to personu skaits, kas sevi uzskata par reliģioziem jeb kādai konkrētai reliģiskai tradīcijai piederošiem, garīgums savu aktualitāti nezaudē arī 21. gadsimtā, jo arvien vairāk personu sevi izvēlas definēt kā garīgus, bet ne reliģiozus (spiritual but not religious). Kopējās aplēses liecina, ka 84% pasaules iedzīvotāju ir noskaņoti garīgi un/vai reliģiski (Hackett, 2023). Tātad garīgumam un reliģijai ir milzīga ietekme uz cilvēka psiholoģisko funkcionēšanu arī 21. gadsimtā. 

Likumsakarīgi, ka līdzās lielai ietekmei pastāv arī augsta emocionalitāte. Ir grūti atrast kādu, kurš būtu neitrāls attiecībā uz garīgumu un reliģiju, tostarp zinātniekus, kas sevi definē kā nereliģiozus un negarīgus. Tāpat arī ikdienā ir grūti iesaistīties mierīgās, bezkaislīgās sarunās par šo tēmu. Gluži tāpat kā ar politiku, cilvēki nereti izlemj izvairīties no sarunām par garīgumu un reliģiju, jo nevēlas piedzīvot diskomfortu, ko rada saspringta viedokļu apmaiņa, kā arī lai saglabātu un pasargātu savas attiecības ar līdzcilvēkiem (Pargament et al.,2013)

Diemžēl, saasinātā garīguma un reliģijas uztvere un uzskatu polarizācija ir radījusi ilgtermiņa sekas sabiedrībā. Patlaban, sarunas un dialoga vietā par šo kritiski būtisko un vienlaikus emocionāli uzlādēto tēmu tiek piekopta vai nu klusēšana, vai viedokļa paušana, vai arī provocēšana (Pargament et al., 2013).

Problēmu tikai pastiprina vispārējs izglītības trūkums par garīgumu un reliģiju. Savukārt pieejamās profesionālās izglītības programmas visbiežāk ir ierobežotas savā skatījumā, apjomā un dziļumā. Arī sadzīvē – tā saucamajās “virtuves sarunās” – garīgie un reliģiskie jautājumi nav ikdienišķa parādība, līdz ar to neaizpilda izglītības trūkuma plaisu (Bartkowski, Xu, & Levin, 2008). 

Tas viss kopā rada nevērību pret garīguma un reliģijas būtiskumu – nevērību, kas izpaužas tādējādi, ka par šo tēmu tiek mazāk publiski runāts nekā par citām tēmām, kurām ir vienlīdz nozīmīga ietekme uz indivīdu, ģimenēm un kultūru. Ir autori, kas norāda, ka 21. gadsimtā ievērojams skaits cilvēku ir atstāti garīgi un reliģiski neinformēti, piemēram, sociologs Kristians Smits (Christian Smith) pat izmanto valodu “garīgs analfabētisms” (Smith & Denton, 2005).

Psiholoģijas zinātnes pašreizējais skatījums uz garīguma dimensiju

Šobrīd psiholoģijas zinātnē ir skaidrs, ka garīgums un reliģija ir ieausti daudzu cilvēku lielākajās cerībās, sapņos, caurstrāvo viņu lielākās vilšanās un neapmierinātības. Tas ir veids, kā cilvēki saprot un izturas pret sevi un plašāku pasauli. Garīgums un reliģija caurauž cilvēku dzīves dienu no dienas visas dzīves garumā neatkarīgi no tā, vai tās izpausmes formas ir psiholoģiski veselīgas vai neveselīgas (Pargament et al., 2013).

Vadošais līderis pēdējo dekāžu laikā garīguma un reliģijas psiholoģijā Kenets Pergaments (Kenneth Pargament) norāda, ka, iespējams, vienīgais, kas mums tā patiesi palīdz saprast garīgumu un reliģiju ir metaforas (Pargament et al., 2013).

Piemēram, metafora par cilvēku, kurš ierodas šajā pasaulē un uzsāk reliģisku un garīgu ceļojumu, kas laika gaitā aizved viņu pa dažādiem ceļiem. Dažādus cilvēka garīgā un reliģiskās dzīves posmus var iezīmēt, piemēram, pārejas rituāli, ticības sistēmas attīstība un garīgo prakšu piekopšana, kas orientēta uz būtiskiem jautājumiem, kritiski ceļa posmi, kas noved pie dziļākas garīgās un reliģiskās iesaistīšanās vienā virzienā un atsvešināšanās citā virzienā, kā arī cilvēka ceļojuma saplūšana ar citu cilvēku ceļojumiem. Ikviena cilvēka garīgais un reliģiskais ceļš pasaka kaut ko būtisku par to, kas šis cilvēks ir. Un neviena cilvēka dzīves ceļš nav identisks cita cilvēka maršrutam.

Vienlaikus, iespējams, ka tā pat nav metafora. Gandrīz katrā no lielajām garīgajām un reliģiskajām tradīcijām tiek runāts par cilvēka dzīvi kā par ceļojumu, un tiek sniegti orientieri, kartes ar ceļiem, pa kuriem cilvēkam būtu jāiet. Svarīgi atzīmēt, ka, lai gan daudzi izvēlas sekot jau iepriekš izveidotam garīgajam ceļam, ko piedāvā kāda tradīcija, cilvēkam pastāv arī iespēja veidot pašam savus ceļus.

Jautājumi par garīgumu un reliģiju, kurus var palīdzēt atbildēt psiholoģijas zinātne

Kas tas viss ir saistīts ar psiholoģiju? Pargaments vērš uzmanību uz to, ka psiholoģija var sniegt būtisku ieguldījumu tajā, lai veicinātu garīguma un reliģijas veselīgās izpausmes formas, kas vairo cilvēka labbūtību (well-being). Ar savu skeptisko, iespējami objektīvo un zinātnisko metodi psiholoģija var izgaismot daudzus kritiskus jautājumus. Piemēram:

• Vai garīgums un reliģija ir vedina cilvēku uz veselumu, veselību un dziedināšanos, vai tomēr uz sadrumstalotību, problēmām vai patoloģiju?
• Vai garīgums un reliģija rosina uz sociālo saikņu veidošanu un līdzjūtību, vai tomēr uz aizspriedumiem un nosodījumu?
• Kāpēc vispār cilvēki ir garīgi un reliģiozi?
• Kā skaidrot garīguma un reliģijas saistību ar ekstrēmu uzvedību no vienas puses, un to saistību ar altruismu no otras puses?
• Vai pastāv piemērotāki veidi, kā risināt garīgas un reliģiskas dabas sarežģījumus cilvēku dzīvēs un sabiedrībā kopumā?
• Vai ir iespējams optimālāk izmantot garīgos un reliģiskos resursus, lai radītu pilnvērtīgāku dzīvi un attiecības?

Zinātniskie pētījumi jau tagad skaidro, ka garīgums un reliģija ir daudzdimensionāls fenomens, kas sastāv no neskaitāmām domām, jūtām, darbībām, pieredzes, attiecībām un fizioloģiskām reakcijām, kas kalpo daudziem mērķiem un rada daudzas sekas. Tas, protams, reliģijas un garīguma pētniecību zinātniskā līmenī padara ārkārtīgi sarežģītu.

Tomēr ir zināms, ka ikviens reliģiskais un garīgais ceļš veidojas no izziņas, emociju, uzvedības, mijiedarbības un bioloģijas komponentiem. Psiholoģija un citas zinātnes var palīdzēt izprast šos ceļus, rūpīgi pētot to sastāvdaļas – kā tas veidojas, savienojas vai atšķiras. Tādējādi, iespējams, laika gaitā apstiprinot vai noraidot garīgo tradīciju piedāvājumus mērot dzīves ceļu vienā vai otrā veidā.

Avoti:

Bartkowski, J. P., Xu, X., & Levin, M. L. (2008). Religion and child development: Evidence from the Early Childhood Longitudinal Study. Social Science Research, 37, 18–36.

Capps, D. E. (1977). Contemporary psychology of religion: The task of theoretical reconstruction. In H. W. Malony (Ed.), Current perspectives in the psychology of religion (pp. 36–52). Grand Rapids, MI: Eerdmans.

Borges, C., Dos Santos, P., Alves, P., Borges, R., Lucchetti, G., Barbosa, M., Porto, C. & Fernandes, M. (2021). Association between spirituality/religiousness and quality of life among healthy adults: A systematic review. Health and Quality of Life Outcomes, 19(1), 1-246.

Cashwell, C. S., Glosoff, H. L., & Hammond, C. (2010). Spiritual bypass: A preliminary investigation. Counseling and Values, 54(2), 162–174.

Garssen, B., Visser, A., & Pool, G. (2021). Does spirituality or religion positively affect mental health? Meta-analysis of longitudinal studies. The International Journal for the Psychology of Religion, 31(1), 4-20. DOI: 10.1080/10508619.2020.1729570. 

Hackett, C.,  Grim, B. J. (2012). The Global Religious Landscape. A Report on the Size and Distribution of the World’s Major Religious Groups as of 2010. Pew Research Center.

Pargament, K. (2011). Spiritually integrated psychotherapy: Understanding and addressing the sacred. New York, NY: Guilford Press. ISBN-13: 978-1609189938.

Pargament, K. I. (Ed.), & Mahoney, A., & Exline, J. J., Jones, J. W. (Eds.), & Shafranske, E. P. (2013). Envisioning an integrative paradigm for the psychology of religion and spirituality. In K. I. Pargament, J. J. Exline, & J. W. Jones (Eds.), APA handbook of psychology, religion, and spirituality (Vol. 1): Context, theory, and research (pp. 3–19). American Psychological Association.

Schwalm, F. D, Zandavalli, R. B., de Castro Filho, E. D. & Lucchetti, G. (2022). Is there a relationship between spirituality/religiosity and resilience? A systematic review and meta-analysis of observational studies. Journal of Health Psychology, 27(5), 1218-1232. DOI: 10.1177/1359105320984537.

Smith, C., & Denton, M. L. (2005). Soul searching: The religious and spiritual lives of American teenagers. New York, NY: Oxford Press.