Garīgums kā jēgas izjūtas un motivācijas avots

Kāda jēga? Šis ir jautājums, ko esmu ilgstoši uzdevusi sev pati, kas nereti izskan psiholoģiskās konsultēšanas sesijās no maniem klientiem, un arī ikdienā no paziņām, draugiem un radiem to dzirdēt nākas gana bieži. Interesanti, kāpēc tā? Kāpēc pasaulē, kas ir tik pārpilna ar iespējām, dažkārt ir tik grūti saskatīt iemeslu vienkārši būt?

Tomēr izrādās, ka jēgas izjūtas meklējumi pašreizējā laikmetā patiesi nav vienkārši. Piemēram, klīniskais psihologs Gregs Henriks (Gregg Henriques), norāda, ka civilizācija šobrīd atrodas meta krīzē – vairāku globālu, savstarpēji saistītu krīžu krustpunktā, no kurām pirmā un, iespējams, būtiskākā, ir tieši jēgas krīze.

Īsi par globālo meta krīzi, jēgas krīzi un citām krīzēm, kas to veido

Ļoti jēgpilnā Psychology Today rakstā, atvērtā vēstulē cilvēcei, Henriks min, ka jēgas krīze (the meaning crisis), iespējams ir visu citu krīžu cēlonis. Tā izriet no fakta, ka kolektīvi cilvēcei nav kopīgas realitātes vai morāles izjūtas. Mums kā cilvēcei nav vienošanās par to, kas ir patiess, labs, un mēs nezinām, kā būtu jādzīvo.

Henriks arī norāda, ka jēgas krīzes saknes, iespējams, ir meklējamas Apgaismības laikmetā, kad valsts tika atdalīta no reliģijas, un īpaši Rietumeiropā sāka dominēt racionālā domāšana. Nīče to aprakstījis ar citātu: “Dievs ir miris – mēs viņu esam nogalinājuši.”

Tātad jēgas krīzes rašanās ir cieši saistīta ar garīguma un reliģiozitātes lomas samazināšanos sabiedrībā.

Turklāt, tendence dzīvot bezjēdzības izjūtā kopš tā laika ir ievērojami augusi, lielā mērā saasinoties pēdējās desmitgadēs pēc postmodernisma pagrieziena. Patlaban cilvēce dzīvo haotiskā, fragmentētā, daudzveidīgā pasaulē, kurā spēcīgi atdzimis zombija tēls – kā simbols bezjēdzīgai dzīvei, kurā trūkst dvēseles un orientācijas uz eksistenciālu, morālu mērķi (Henriques, 2019).

Citas krīzes, ko apraksta Henriks ir psihiskās veselības krīze (mental health crisis) izpaužas kā masveida depresijas, trauksmes, izolēšanās un pašnāvību epidēmija. Īpaši izplatīta jaunāko paaudžu vidū un atsevišķās sociāli ekonomiskajās grupās. Psihiskās veselības krīzes izplatība ir cieši saistīta ar jēgas krīzi. Jaunākās paaudzes šobrīd aug kultūrā, kurā valda apjukums, neskaidrība, paātrinātas pārmaiņas, līdz ar to ir tikai loģiski, ka viņi šajā pasaulē jūtas nedroši (Henriques, 2019). Jāatzīmē arī, ka psihiskās veselības krīze ir cieši saistīta ar izglītības krīzi (Pipere & Mārtinsone, 2022).

Trešā Henriks minētā ir tehno-vides krīze (techno-environmental crisis) – visvairāk reklamētā un apspriestā no šajā rakstā minētajiem globālo krīžu veidiem. Tā ietver klimata pārmaiņu aspektus, tehnoloģisko resursu izsūkšanu Zemes un masveida sugu izmiršanu. Visos aspektos Zeme tiek atstāta ievainota un izsīkusi. Ar katru desmitgadi situācija pasliktinās un Zeme zaudē savu izturību, kļūstot arvien trauslāka. Secinājums ir tikai viens – cilvēcei ir jāattīstās un jāiemācās spēlēt jaunu spēli, vai arī būs jāsaskaras ar sāpīgām sekām (Henriques, 2019).

Pēdējā krīze, ko min Henriks, ir digitālās globalizācijas krīze (digital-globalization crisis) – visredzamākā, taču arī visgrūtāk saprotamā un vismazāk prognozējamākā no krīzēm. Mēs esam liecinieki pilnīgi jaunai, sarežģītu adaptīvo sistēmu ainavai, kas maina visas esošās normas, tādējādi vecās institūcijas (piemēram, plašsaziņas līdzekļi, valdības, finanšu sistēmas) nespēj laikus pielāgoties šādai pārvaldībai. Redzamākās izmaiņas ir saistītas ar fiziskā attāluma nozīmes samazināšanos. Cilvēku savstarpējās mijiedarbības lauks kļūst arvien vairāk virtuāls. Līdz ar to radikāli mainās arī grupu un valstu robežas. Digitalizācija būtībā pārveido pasauli un mūsu identitātes veidu (Henriques, 2019).

Jēgas meklējumi pasaulē, kurā valda jēgas krīze

Situācija patiesi ir sarežģīta, un jēgas izjūtas trūkums mūsdienās ir bieža, saprotama un globāli pamatota parādība. Pasaule ir vaļā, tā ir milzīga un sarežģīta. Personiskās jēgas izjūtas atrašana var šķist kā adatas meklējumi siena kaudzē.

Vajadzību pēc jēgas parasti raksturo iekšēja cilvēka vilkme izprast savu pieredzi un izjust, ka dzīvei ir nozīme un mērķis. No psiholoģijas pētījumiem ir zināms, ka cilvēka vajadzība pēc jēgas, pēc nozīmes izjūtas ir nepārtraukta un plaši sastopama ikdienas dzīvē, jo īpaši stresa un krīzes periodos (Steger, 2009). 

Jēgas izjūta ir būtisks komponents veselīgā cilvēka funkcionēšanā. Cilvēka uztvere bez jēgas izjūtas ir haotiska, fragmentēta un trauksmaina. Savukārt jēgas izjūta rada priekšstatu, ka cilvēks pārvalda savu dzīvi, tās apstākļus, kas viņam ļauj veiksmīgāk pārvarēt neprognozējamus notikumus (Park et al., 2013).

Kā garīgums var palīdzēt risināt jēgas krīzi personiskā līmenī?

Ja pasaulē šobrīd dominē zinātniskais pasaules uzskats, kāpēc lielākā daļa cilvēku turpina pievērsties garīgumam un reliģiozitātei, nevis pieņem pilnīgi zinātnisku skatījumu? Pētnieki norāda, ka reliģiozitāte un garīgums savu aktualitāti nezaudē tādēļ, ka cilvēki tos uzskata par vispārīgi noderīgiem un būtiskiem saskaņota, sakārtota pasaules skatījuma uzturēšanā. Garīgums un reliģiozitāte palīdz uzturēt skaidru izpratni par to, kurp cilvēks dodas savā dzīvē un kāpēc (Park, 2005).

Garīgums un reliģija piedāvā meklēt jēgu, nozīmi un motivāciju ikdienas darbībām veidos, kas saistīti ar sakrālo jeb svēto (Park et al., 2013). Tie rada sajūtu, ka apstākļi cilvēka dzīvē ir tādi, kādi tie ir pamatota iemesla dēļ, piemēram, Dieva gribas dēļ (Park, 2005).

Garīgums un reliģiozitāte ir būtiska dzīves sastāvdaļa aptuveni 84% pasaules iedzīvotāju. Tikai 14% cilvēku apraksta sevi kā ateistus, agnostiķus vai nereliģiozus (Hackett, 2012). Ņemot vērā fenomena plašumu, garīgums un reliģiozitāte, iespējams, ir visbūtiskākais jēgas un nozīmes sistēmas ietekmētājs cilvēka dzīvē. Tie skar dažādus dzīves aspektus cilvēka dzīvē – ticību, mērķus un vērtības.

Daudziem cilvēkiem tieši garīgums un reliģiozitāte kalpo par jēgas izjūtas pamatu, kas nosaka viņu pārliecības par sevi, pasauli un attiecībām tajā. Personiskā līmenī garīgums un reliģiozitāte nodrošina cilvēkam ietvaru, caur kuru iespējams interpretēt savas zināšanas un pieredzi (Silberman, 2005), un caur kuru iespējams piešķirt nozīmi dažādām ikdienas aktivitātēm un globāliem notikumiem (Mahoney et al., 2005). Tāpat, bieži vien garīgums un reliģiozitāte sniedz veidu, kā saprast sāpes un zaudējumu, padarot realitāti un ciešanas saprotamākas un panesamākas.

Garīga vai reliģioza tiekšanās var kalpot par centrālo dzīves motivācijas elementu, piepildot ar mērķtiecību un nodomu citus, mazākas dzīves nodarbes. Nereti tieši garīgums ir tas, kurš sniedz jēgas izjūtu cilvēka dzīvē – kopā ar vadlīnijām, kā savus dzīves mērķus sasniegt (Park, 2013).

Kā garīgums var palīdzēt rast jēgas izjūtu ikdienas dzīvē?

Kāda garīgo uzskatu kopuma pieņemšana var būt ļoti funkcionāla cilvēka ikdienā. Tā var sniegt orientāciju, nodrošinot iekšēju skaidrību par savas dzīves virzību un vērtībām, kā ietvarā cilvēks var organizēt savus personiskos projektus un ieguldīt ilgtermiņa rezultātu sasniegšanā. Pētījumos ir dokumentētas ciešas sakarības starp garīgumu un reliģiozitāti, cilvēka dzīves mērķa izjūtu un augstākiem apmierinātības ar dzīvi un funkcionēt spējas rādītājiem (Mahoney et al., 2005).

Garīgs vai reliģiozs pasaules uzskats sniedz saskaņas izjūtu. Tas nodrošina visaptverošu sistēmu, kurā cilvēkam veidot izpratni par pasauli un savu vietu tajā. Garīgums un reliģiozitāte cilvēkam palīdz radīt stāstus par to, kas ir laba dzīve un labs cilvēks, un pieņemt individuālus galīgos dzīves mērķus (piemēram, dzīvot ētiski un godprātīgi, sasniegt apgaismību u.c.). Attiecīgi šie galīgie mērķi nosaka “toni” – kā, kādā veidā tiek īstenoti mazāki, zemāka līmeņa mērķi (piemēram, materiālā stāvokļa nodrošināšana ģimenei vai karjeras izvēle).

Tāpat reliģiozitāte un garīgums var kalpot par cilvēka galveno sociālās identitātes avotu, un palīdzēt rast atbildi uz jautājumu “kas es esmu?”, un rosināt citas eksistenciālas pārdomas. Turklāt, garīgums un reliģiozitāte tiek pastiprināti sociāli: vajadzība pēc jēgas izjūtas ved pie apņemšanās, kas kalpo kopienas, sabiedrības labā. Jāpiemin arī, ka garīgajā ietvarā nereti izpaužas arī mūsu ikdienas tradīcijas un rituāli (piemēram, laulību slēgšana, Ziemassvētku svinēšana u.c.). Pieņemot garīgu vai reliģiozu pasaules uzskatu, tradīcijām iespējams piešķirt daudz dziļāku, jēgpilnāku nozīmi.

Garīgums kā instruments jēgas, nozīmes un motivācijas uzturēšanā

Rezumējot, visas lielākās reliģijas un garīgās tradīcijas to sekotājiem sniedz detalizētu vadlīniju kopu tam, kā dzīvot savu dzīvi. Tostarp, vadlīnijas un pat prakses un metodes tam, kā sasniegt mazos, personiskos dzīves mērķus (Spilka et al., 2003). 

Garīgums un reliģiozitāte cilvēka dzīvē var kalpot ar kritiski svarīgu psiholoģisko funkciju — nodrošināt ar jēgas izjūtu, nozīmes sistēmu, motivāciju un izjūtu, ka dzīve tiek virzīta pareizajā gultnē. Ja šī funkcija tiek pilnvērtīgi apmierināta, cilvēks savu dzīvi dzīvo ar augstāku labizjūtu.

Avoti:

Baumeister, R. F. (1991). Meanings in life. New York, NY: Guilford Press. 

Emmons, R. A. (1999). The psychology of ultimate concerns: Motivation and spirituality in personality. New York, NY: Guilford Press.

Hackett, C.,  Grim, B. J. (2012). The Global Religious Landscape. A Report on the Size and Distribution of the World’s Major Religious Groups as of 2010. Pew Research Center.

Henriques, G. (Augusts 29, 2019). The Digital Identity Problem. Psychology Today.

Mahoney, A., Pargament, K. I., Cole, B., Jewell, T., Magyar, G. M., Tarakeshwar, N., . . . Phillips,
R. (2005). A higher purpose: The sanctification of strivings. The International Journal for the Psychology of Religion, 15, 239–262. 

Park, C. L. (2005). Religion and meaning. In R. F. Paloutzian & C. L. Park (Eds.), Handbook of the psychology of religion and spirituality (pp. 295–314). New York, NY: Guilford Press.

Park, C. L., Edmondson, D., & Hale-Smith, A. (2013). Why religion? Meaning as motivation. In K. I. Pargament, J. J. Exline, & J. W. Jones (Eds.), APA handbook of psychology, religion, and spirituality (Vol. 1): Context, theory, and research (pp. 157–171). American Psychological Association.

Pipere A, Mārtinsone K. (2022). Metamodernism and Social Sciences: Scoping the Future. Social Sciences. 11(10), 457.

Silberman, I. (2005). Religion as a meaning system: Implications for the new millennium. Journal of Social Issues, 61, 641–663. 

Spilka, B., Hood, R. W., Jr., Hunsberger, B., & Gorsuch, R. (2003). The psychology of religion: An empirical approach (3rd ed.). New York, NY: Guilford Press.

Steger, M. F. (2009). Meaning in life. In S. J. Lopez (Ed.), Oxford handbook of positive psychology (2nd ed., pp. 679–687). Oxford, England: Oxford University Press.