Garīgums psiholoģijas kontekstā – īsa vēsture

Manuprāt, ikviena nianse cilvēka psiholoģijā ir jāskata holistiski un kontekstuāli – neizolējot to no kopējā lauka, kā daļa no lielāka veseluma. Jo īpaši, apskatot sarežģītus un netveramus cilvēka psihes aspektus, piemēram, tādus kā garīgums un reliģiozitāte. Kā reiz rakstījis Teologs Donalds Kapss (Donald Capps), “reliģiozais ir netverams nevis tāpēc, ka tas slēpjas aiz parastām parādībām, bet gan tāpēc, ka tas ir ieausts parādībās” (Capps, 1977, 48). Mēs varam atrast garīgumu un reliģiju katrā dzīves dimensijā, līdz ar to vienkāršot šos fenomenus, vai skatīt tos “atrautus” no konteksta šķiet vienkārši nekorekti.

Viens no kontekstiem, kurš nereti būtiski ietekmē redzējumu uz viena vai otra veida parādībām, ir vēsturiskais konteksts. Piemēram, garīguma un reliģijas tēmā, ja tās tiek aplūkotas no psiholoģijas rakursa, zināšanas psiholoģijas vēsturē var sniegt priekšstatu par to, kāpēc mūsdienu sabiedrībā joprojām pastāv vieni vai otri uzskati un uzskatu atšķirības. Vēsture palīdz saprast, kāpēc mēs šodien, 21. gadsimtā par garīgumu un reliģiju domājam tā, kā mēs domājam. Tāpēc šajā rakstā īss ieskats psiholoģijas vēsturē – kā tajā attīstījusies garīguma un reliģiozitātes pētniecība.

Psiholoģijas vēstures attiecība pret garīguma un reliģiozitātes vēsturi

Visupirms, raugoties uz garīgumu un reliģiozitāti no psiholoģijas rakursa, ir būtiski atzīmēt, ka garīgumam un reliģiozitātei ir krietni senāka vēsture, nekā psiholoģijai. 

Garīgums un reliģiozitāte ir viens no elementiem, kas raksturo cilvēci faktiski kopš tās rašanās sākuma – pirmās liecības par garīgām un reliģiskajām praksēm ir pat līdz 60 000 gadu senas (History of Religion, 2023). Savukārt par Rietumu psiholoģijas zinātnes aizsākumu tiek uzskatīts 1879. gads, kad Leipcigas Universitātē, Vācijā (University of Leipzig) vācu psihologs Vilhelms Vunds (Wilhelm Wundt) nodibināja pirmo oficiālo psiholoģisko pētījumu laboratoriju – iezīmēja psiholoģiju kā neatkarīgu pētniecības jomu, kas ir atsevišķa no citām zinātnēm.

Abu šo jomu vēsturiskās attiecības proporcija ir nesamērojama, un, skatoties kontekstā, psiholoģija tikai nupat ir sākusi izzināt garīguma un reliģiozitātes lauku.

Garīguma un reliģiozitātes pētniecības aizsākumi psiholoģijā

Mūsdienu psiholoģijā, Eiropā un Amerikā garīguma tēma sāka aktualizēties tikai 19. gadsimta beigās. Tajā laikā Rietumu sabiedrībā palielinājās laicīgo izglītības, labklājības un juridisko institūciju ietekme, samazinājās tradicionālās reliģijas kā sociāla spēka ietekme. Iepriekš garīgās un reliģiskās parādības bija pētītas gandrīz tikai no teoloģiskās perspektīvas (Main, 2008).

Pētniecība šajā jaunajā disciplīnā sākotnēji nebija orientēta uz neitrālu zināšanu radīšanu par garīgumu un reliģiju. Gluži otrādi – bija vērojama polarizācija. Vieni iesaistītie pētnieki bija pro-reliģiski, citi bija anti-reliģiski, un pirmie centieni garīguma un reliģijas pētniecībā bija vērsti vai nu uz to, lai pārvietotu garīgumu un reliģiju formā, kas atbilst mūsdienu zinātnes standartiem, vai arī, reiz par visām reizēm, atspēkotu to nozīmi (Main, 2008). 

Daudzi agrīnie psihologi centās sniegt garīgumam un reliģijai redukcionistiskus skaidrojumus (sarežģītus procesus izskaidrot ar vienkāršu procesu likumsakarībām), vai arī nošķirt psiholoģiju no populārā kultūras skatījuma uz garīgumu un reliģiju kā uz parapsiholoģiju un spiritismu (Hood, 2012).

Parapsiholoģija, spiritisms un to loma mūsdienu psiholoģijas kontekstā

Izskaidrojot, kas tiek domāts ar vārdiem “parapsiholoģija” un “spiritisms”.

Parapsiholoģija (parapsychology, parapsychological (psi) phenomena) – sistemātiska tādu parādību izpēte, kas ietver informācijas vai enerģijas nodošanu, kuru nevar izskaidrot ar līdz šim zinātniski apstiprinātiem likumiem. Pašreiz zinātnē parapsiholoģiskā izpēte galvenokārt ir vēsta uz dažādu ekstrasensorās uztveres formu pētniecību, piemēram:

• telepātiju (telepathy) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Tieša informācijas nodošana no viena prāta uz otru bez zināmu pārraides līdzekļu starpniecības. Domu lasīšana, domu pārnese;
• gaišredzību (clairvoyance) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Spēja redzēt lietas ārpus ierastā redzes diapazona, piemēram, attālus vai slēptus objektus, notikumus pagātnē vai nākotnē. 
• paredzēšanu (precognition) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Spēja paredzēt, priekšlaicīgi zināt vai piedzīvot nākotnes notikumus. 
• retrokognīciju (retrocognition) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Spēja piedzīvot pagātnes notikumus tā, it kā tie notiktu tagadnē, iegūt zināšanas par zināšanas par pagātnes notikumu, kas ietver detaļas, kuras nevar uzzināt, izsecināt vai pārbaudīt, izmantojot parastos līdzekļus. 
• telekinēzi (telekinesis) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Spēja pārvietot materiālus objektus tikai ar prāta palīdzību.
• psihokinēzi (psychokinesis) – iespējama ekstrasensorās uztveres forma. Spēja kontrolēt ārējos notikumus un pārvietot vai mainīt materiālu objektu formu tikai ar domu, prāta palīdzību. Piemēram, manipulēt ar metamo kauliņu rezultātu, saliekt metāla gabalu. 
• citām psihiskajām spējām (psychic ability) (APA Dictionary of Psychology, n.d.).

Spiritisms (spiritism, spiritualism) – ticība tam, ka gari un mirušie dzīvo paralēlā pasaulē vai dimensijā, un ka dzīvajiem ir iespējams ar tiem sazināties (APA Dictionary of Psychology, n.d.).

Arī mūsdienu psiholoģijā šie koncepti lielākoties tiek netiek apskatīti garīguma un reliģiozitātes kontekstā. Parapsiholoģija lielākoties tiek nošķirta kā atsevišķa pētniecības joma. Lai gan arī parapsihologi ievēro zinātniskās metodes un procedūras, lielākā daļa zinātnieku, tostarp lielākā daļa psihologu, joprojām uztver šo jomu ar aizdomām.

Iemesli aizdomu pilnajai attieksmei galvenokārt ir trīs:

1. Cēloņu-seku sakarību apstiprinājums tikai vienā paranormālas parādības gadījumā liktu nopietni pārskatīt un pārstrukturizēt daudzus līdz šim iedibinātos zinātnes principus un likumus.
2. Pat vislabāk dokumentētos pozitīvos apstiprinājumu šajā jomā līdz šim nav bijis iespējams atkārtot (iespēja atkārtot pētījumu ir viens no zinātnes pamatprincipiem, kas ļauj apstiprināt fakta esamību);
3. Zinātnes vēsturē ir gadījumi, kad pētniekus ir apmānījuši šarlatāni (APA, 2015).

Vienlaikus, jāatzīmē, ka pēdējo gadu pētījumi par garīgajām pieredzēm liecina, ka cilvēki mēdz paranormālā pieredzēšanu interpretēt kā garīgu pārdzīvojumu. Līdz ar to jaunākajā garīgo pieredžu klasifikācijā, līdzās pieciem citiem garīgo pieredžu veidiem ir iekļautas arī paranormālās pieredzes (paranormal experiences) (Yaden & Newberg, 2023).

Uzskatu polarizācija pētniecības sākuma periodā

Aktualizējoties garīguma un reliģiozitātes pētniecības pirmajam vilnim, parādījās vairākas atšķirīgas, vienlaikus, savstarpēji saistītas pieejas garīguma un reliģijas pētniecībā. Viena no tām galvenokārt ietvēra vāciski runājošo pasaules daļu, kurā izplatījās Zigmunda Freida (Sigmund Freud) un Karla Gustava Juna (Carl Gustav Jung) idejas. Franču valodā runājošā pasaules daļā tika atbalstīti Pjēra Žanē (Pierre Janet) un Teodora Flornoja (Théodore Flournoy) darbi. Savukārt vadošā balss turpmākajā garīguma un reliģijas pētniecības attīstībā bija angliski runājošā auditorijas, kurā viedokļu līderu lomu izpelnījās G. Stenlijs Hols (G. Stanley Hall), Džeimss Lēba (James Leuba), Edvīns Stārbaks (Edwin  Starbuck), Džeimss Prats (James  Pratt) un, galvenokārt, Viljams Džeimsas (William  James) (Wulff,  1997).

No tiem Džeimss pārstāvēja ideju, ka garīgums un reliģija, un arī psihiskie fenomeni var būt būtiski komponenti cilvēka labbūtībā (well-being), izaugsmē (growth) un laimes izjūtā (happiness). Viņš uzskatīja garīgums un reliģija spēj veicināt cilvēka pozitīvu psiholoģisku efektu un sniedz atbrīves izjūtu no pasaules “ļaunumiem” (“evils”) (Pargament et al., 2013).

Savukārt Freids, ietekmējoties no franču medicīniskās tradīcijas, attīstīja ideju par garīgumu un reliģiju kā par patoloģijas izpausmes formu – kā neirozi, ilūziju un masu maldiem, tādējādi saistot garīgumu un reliģiju ar neprātu (madness) (Hood, 2012), un izsakot cerību, ka kādreiz cilvēce varētu to pāraug par labu racionālam un zinātniskam pasaules uzskatam (Pargament et al., 2013).

Freida uzskatu virziena dominance – garīgums kā patoloģijas izpausmes forma

Pēcākos gados angliski runājošajā auditorijā dabazinātņu jomās sāka dominēt vācu atzara uzskati, savukārt psiholoģijā interese par reliģija un garīguma pētniecību noplaka.

Arī mūsdienu sabiedrībā, tostarp psiholoģijas zinātnē, joprojām ir vērojama šī uzskatu virziena klātesamība. Jo īpaši aplūkojot garīgās pieredzes konceptu – izmainītus apziņas stāvokļus, kuru laikā persona piedzīvo šķietamu savienošanos ar kaut ko augstāku par sev pašu. Rietumu tradīcijā garīgā pieredze lielākoties vēsturiski ir uztverta kā patoloģijas pazīm, jo pēc intensitātes un formas līdzīgas pieredzes, piedzīvo indivīdi, kam tiek novēroti tādi psihisko traucējumu simptomi kā murgi, delūzijas halucinācijas, dīvainas pārliecības par ārēju spēku, kas ietekmē indivīda domas un uzvedību (Schapiro, 2018; Cristofori et al., 2016), un tādas psihiskās saslimšanas kā bipolārie traucējumi, depresija, psihotiska epizode, šizofrēnija, šizotipiski personības traucējumi (Cristofori et al., 2016; Merkur, 2015; Menezes & Moreira-Almeida, 2010; Persinger, 1983; Saver & Rabin, 1997), kā arī patoloģiskas personības iezīmes, piemēram, šizotipiskas personības iezīmes un psihotiskas personības iezīmes (Unterrainer et al., 2011). Tikai kopš 20. gs. 90. gada vidus strauji augošā interese par garīguma dimensiju gan sabiedrībā, gan pētniecībā (Piedmont & Wilkins, 2019), arvien vairāk atspoguļo pretēju uzskatu – spēja nokļūt transcendentā apziņas stāvoklī var liecināt par indivīda garīgo izaugsmi (Parnas & Henriksen, 2016; Waldorf & Moyers, 2001). 

Garīguma un reliģiozitātes pētniecības atmoda psiholoģijā

Intereses atdzimšana par garīguma un reliģiozitātes pētniecību psiholoģijā notika 20. gadsimta 60. gados, kas lielā mērā bija saistīta ar kultūras nemieriem, jaunu reliģisko kustību veidošanos un psihodēlisko vielu izraisītu izmainītu apziņas stāvokļu popularitātes pieaugumu (Hood, 2012).

Pēc psihoaktīvo vielu aizliegumu ieviešanas pētniecības interese uz pāris desmitgadēm atkal samazinājās, un neizraisīja plašu rezonansi līdz pat 20. gadsimta beigām. Tikai ap pagājušā gadsimta 90. gadu vidu situācija mainījās, un zinātniskajos žurnālos sāka strauji pieaugt pētījumu skaits par garīguma dimensiju, kas pēc amerikāņu personības psihologa Ralfa Piedmonta (Ralph Piedmont) teiktā pakārtoja “grāmatu plūdus” un “entuziasms šajā izpētes laukā nav mazinājies”. “Šķiet, ka džins ir ārpus pudeles un nav ieliekams atpakaļ. Neskatoties uz trūkumiem un ierobežojumiem atklājumu milzīgais apjoms un konsekvence, šķiet, ir mainījusi zinātnes skatījumu uz garīguma jautājumiem” (Piedmont & Wilkins, 2019, 6).

Garīguma un reliģijas psiholoģija mūsdienās

Šobrīd garīguma un reliģijas psiholoģijas lauks ir nostabilizējies un tajā notiek aktīva darbība (Hood, 2012).

Ilustrējot situāciju, iespējams skatīt PsycINFO datu bāzes meklējumu skaitu publikācijām uz atslēgas vārdiem “reliģija” (religion) un “garīgums” (spirituality).

Avoti:

American Psychological Association. (n.d.). APA dictionary of psychology. Retrieved October 18, 2023, from https://dictionary.apa.org/

Capps, D. E. (1977). Contemporary psychology of religion: The task of theoretical reconstruction. In H. W. Malony (Ed.), Current perspectives in the psychology of religion (pp. 36–52). Grand Rapids, MI: Eerdmans.

Cristofori, I., Bulbulia, J., Shaver, J. H., Wilson, M., Krueger, F., Grafman, J. (2016). Neural correlates of mystical experience. Neuropsychologia, 80, 212-220. 

History of Religion | Origin, Timeline & Creation. (2023, April 11). Retrieved from https://study.com/academy/lesson/history-of-religion-overview-origin-timeline.html

Hood, R. W., Jr. (2012). The history and current state of research on psychology of religion. In L. J. Miller (Ed.), The Oxford handbook of psychology and spirituality (pp. 7–20). Oxford University Press.

Hood Jr, R. W., Hill, P. C., & Spilka, B. (2018). The psychology of religion: An empirical approach. Guilford Publications. ISBN: 9781462535989.

Jones (Eds.), APA handbook of psychology, religion, and spirituality (Vol. 1): Context, theory, and research (pp. 3–19). American Psychological Association. 

Main, R. (2008), Psychology of Religion: An Overview of its History and Current Status. Religion Compass, 2: 708-733. 

Menzes, A., Moreira-Almeida, A. (2010). Religion, Spirituality, and Psychosis. Current Psychiatry Reports, 12, 174–179.

Merkur, D. (2015). Mysticism. International Encyclopedia of the Social & Behavioral Sciences (Second Edition) 

Pargament, K. I. (Ed.). (2013).  APA Handbook of Psychology, Religion, and Spirituality. American Psychological Association. 

Pargament, K. I. (Ed.), & Mahoney, A., & Exline, J. J., Jones, J. W. (Eds.), & Shafranske, E. P. (2013). Envisioning an integrative paradigm for the psychology of religion and spirituality. In K. I. Pargament, J. J. Exline, & J. W. 

Parnas, J., Henriksen, M.G. (2016). Mysticism and schizophrenia: A phenomenological exploration of the structure of consciousness in the schizophrenia spectrum disorders. Consciousness and Cognition Journal, 43, 75–88.

Persinger, M.A. (1983). Religious and mystical experiences as artifacts of temporal lobe function: a general hypothesis. Perceptual and Motor Skills, 57(3), 1255–1262. 

Piedmont, R.L., & Wilkins, T.A. (2019). Understanding the Psychological Soul of Spirituality. Routledge. 

Saver, J.L., Rabin, J. (1997).The neural substrates of religious experience. Neuropsychiatry, 9, 498–510.

Schapiro, N.M. (2018). Exploring the Correlates of Correctly Diagnosing Spiritual and Religious Experiences. Louisville, Kentucky: Spalding University

Yaden & Newberg. (2022). The Varieties of Spiritual Experiences. 21st Century Research and Perspectives. Oxford University Press

Waldorf, V.A., Moyers, T.B. (2001). Psychotherapy and Religion, International Encyclopedia of the Social & Behavioral Sciences, 12466-12470.

Wulff, D, 1997, Psychology of Religion: Classic and Contemporary, 2nd ed., Wiley, New York, NY.

VandenBos, G. R. (Ed.). (2015). APA dictionary of psychology (2nd ed.). American Psychological Association.

Unterrainer, H.F., Huber, H.P., Sorgo, I.M., Collicutt, J., Fink, A. (2011). Dimensions of religious/spiritual well-being and schizotypal personality. Personality and Individual Differences, 51, 360–364.