Kā atšķirt profesionālu palīdzošās jomas speciālistu no neprofesionāļa: solījumu un garantiju [ne]došana

Pēdējā laikā publiskajā telpā ir aktuāls jautājums par to, kā atšķirt profesionālu palīdzošās jomas speciālistu no neprofesionāļa – prasmīgu un kompetentu kouču, garīgo skolotāju, mentoru, psihologu, terapijas speciālistu u.c. no tāda, kas par tādu uzdodas, vai kuram pat ir tiesības sevi kādā no šiem vai citiem vārdiem saukt, bet kura darbībā drīzāk jaušama vēlme gūt materiālu labumu vai pašapliecināšanos, nekā būt patiesi palīdzošam.

Kā cilvēkam, kurš pārstāv pašattīstības un garīgās izaugsmes tēmu, un kuram ir iepriekšēja profesionālā pieredze ir komunikācijas un mārketinga jomā, man šis jautājums ir īpaši aktuāls. Tieši garīgās izaugsmes lauciņš (arī iekšējās dziedināšanās un transformācijas) ir tas segments, kurā, šķiet, šobrīd ir izveidojusies, vislielākā “pelēkā zona” ar speciālistiem bez atbilstošas izglītības un profesionālās kompetences, lai strādātu ar cilvēka psihi.

Vienlaikus, manā personiskajā ieskatā izglītība un profesionālā kvalifikācija nav noteicošais. Jā, tam ir nozīme – liela. Tomēr fakts, ka cilvēks noteiktu laiku ir pavadījis studiju solā un nokārtojis visus dokumentāciju, vēl neapliecina viņa profesionalitāti. Un es patiešām ticu, ka ar arī “pelēkajā zonā”, uz kuru pagaidām neattiecas likumiskais un profesiju regulējums ir iespējams atrast kvalitatīvus speciālistus.

Tad kā izvērtēt?

Viens no aspektiem, uz ko es skatos arvien vairāk un rosinu skatīties arī jūs, ir – vai speciālists ievēro ētikas standartus, kas, neatkarīgi no izvēlētās profesijas, darbības jomas vai vārda, kurā sevi saukt, pēc būtības attiecas uz visiem speciālistiem, kuri konsultē citus un dalās ar savām zināšanām pašizaugsmes un atbalsta programmās.

Kam pievērst uzmanību, ieraugot aicinošu sociālo tīklu ierakstu un reklāmu?

Pirmkārt Reklāmas likuma 3. pants nosaka, ka:

3.1. Reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi. 

3.2. Reklāmā atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas.

Otrkārt, palīdzošo jomu speciālisti strādā saskaņā ar savas profesijas ētisko regulējumu. Lielākoties visu regulēto palīdzošo profesiju Ētikas kodeksi balstās uz vieniem pamatdokumentiem (ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju) – to principi ir līdzīgi.

Piemēram, Psihologu ētikas kodekss nosaka, ka:

9.1. Psihologs var profesionālā un godīgā veidā reklamēt savu profesionālo darbību. 

9.5. Psihologs atturas no solījumiem un garantijām par savas profesionālās darbības rezultātu.

Tajā pašā laikā…

Mēs pašreiz esam tirgus situācijā, kurā lielāku efektivitāti uzrāda reklāmas, kurās ir atspoguļoti klienta potenciālie ieguvumi, rezultāts, personiskais labums, problēmas risinājums no saņemtā pakalpojuma.

Šī kombinācija veido interesantu ētikas dilemmu…

Jo no vienas puses palīdzošo jomu profesionāļiem ir jāaturas no solījumu došanas un garantiju izteikšanas (pamatotu iemeslu dēļ, kas minēti zemāk). Tajā pašā laikā tirgus situācija kaut kādā mērā pieprasa tādus izteikt, ja speciālists vispār vēlas pārdot savu pakalpojumu (jo īpaši tas attiecas uz jaunajiem speciālistiem, kuru patstāvīgais klientu loks un autoritāte vēl nav nostabilizējusies).

…un, manuprāt, arvien vairāk reklāmas telpā dominējot “pelēkās zonas” speciālistiem, uz kuriem neattiecas likumiskais un profesionālais regulējums, situācija tikai saasinās. Solījumu un garantētu rezultātu paušana sabiedrības acīs arvien vairāk kļūst par normu, kā rezultātā cilvēku izpratne par to, ko vispār nozīmē sadarboties ar palīdzošās jomas profesionāli, tiek masveidā kropļota.

Kāpēc palīdzošajās profesijās no solījumiem un garantijām ir jāaturas?

Turpmāk aprakstītais ir mans personiskais redzējums un izpratne par tēmu (pieļauju, ka kolēģiem būtu ko papildināt).

Pirmkārt, neviens palīdzošās jomas speciālists iepriekš nezina un nevar zināt, kādā dzīves situācijā ir cilvēks, kurš pie viņa ierodas kabinetā, apmeklē grupu vai semināru, vai kurš iegādājas viņa veidotu apmācību vai pārmaiņu veicināšanas programmu. Katra cilvēka psihe, personiskā biogrāfija un apstākļu kopums, kurš ietekmē cilvēka spēju nokļūt pie vēlamā rezultāta, ir absolūti unikāls un neatkārtojams. Diviem cilvēkiem vienā dzīves situācijā der dažādi ceļi – vienam piedošana, otram – dusmošanās uz pāri darītāju. Līdz ar to, speciālists iepriekš nezina un nevar zināt, kas cilvēkam ir atbilstošs pārmaiņu ierosināšanai – dažkārt tas atklājas darba procesā (ne vienmēr).

Otrkārt, neviens palīdzošās jomas speciālists iepriekš nezina un nevar zināt, kā un vai cilvēks uztvers viņa teikto, cik daudz un ko no tā sapratīs, un ko no tā visa spēs ieviest ikdienas dzīvē un vai vispār cilvēks ir spējīgs paņemt pretī risinājumu un integrēt to savā realitātē. Cilvēku uztveres līmeņi ir dažādi. Katrs no mums jaunu informāciju uzslāņo iepriekšējām zināšanām un izpratnei par lietām – integrē ar jau esošu izpratni par pasauli un tās kārtību. Līdz ar to, lai arī ko speciālists solītu un garantētu, nav iespējams paredzēt, vai solījums un garantija stāsties spēkā konkrētā cilvēka gadījumā. 

Treškārt, neviens palīdzošās jomas speciālists iepriekš nezina un nevar zināt, kā uz klientu iedarbosies viena vai otra prakse, metode, tehnika vai intervence. Arī tas ir atkarīgs no konkrētā klienta iekšējās struktūras. Piemēram, vienkārša vadīta vizualizācija vai ķermeņa skenēšanas metode, vai vienkārši jebkura meditatīva tehnika vienā gadījumā cilvēku ievadīs relaksētā stāvoklī un nomierinās viņa nervu sistēmu, otrā gadījumā tā aktualizēs trauksmi, trešajā gadījumā cilvēks nokļūs izmainītā apziņas stāvoklī, kas satricinās un ierosinās pārmaiņas viņa pašā būtības kodolā, ceturtajā gadījumā cilvēks gulēs uz jogas paklājiņa un domās “kas šīs par muļķībām, ar ko man šeit liek nodarboties?” 

Ceturtkārt, neviens palīdzošās jomas speciālists iepriekš nezina un nevar zināt, vai cilvēks praktizēs viņa dotās tehnikas (ja tāds tiek dotas) un vai vispār izmantos uzņemtās zināšanas (ja speciālists ar tādām dalās).

Piektkārt, neviena klienta ceļš uz risinājumu nav lineārs – no problēmas uz risinājumu (no A uz Z). Visbiežāk tas ietver gan kāpumus, gan kritumus, gan periodus, kad paliek labāk, gan periodus, kad paliek šķietami sliktāk (no A uz F, uz M, uz G, uz B, atpakaļ uz A, Č, Ļ un Z tikai tad, ja procesā nav nonākts pie secinājuma, ka Z vispār nav vairs aktuāls). Tāda ir dzīve, un tā attiecas arī uz sadarbību ar speciālistu.

Sestkārt (šim, manuprāt, būtu jābūt kā “pirmkārt”), visbiežāk rezultāts nav atkarīgs no metodēm, tehnikām, praksēm, zināšanām un citām intervencēm, bet gan no pašas sadarbības – no attiecībām, kas veidojas starp klientu un speciālistu.

Rezumējot, ētikas princips par atturēšanos no solījumu došanas un garantiju izteikšanas ir vairāk kā pamatos, jo rezultātu nosaka ne tikai speciālista profesionalitāte vai metode, kas tiek pielietota, bet gan speciālista-klienta savstarpējā sadarbība tās kodolā, konkrētā cilvēka dzīves gājums, uztveres spēja, motivācija, vēlme uzņemties atbildību par savu dzīvi un vēl vesela virkne iekšējo procesu, kas speciālistam reklāmas izplatīšanas brīdī nav un nevar būt zināmi.

Ikviens palīdzošās jomas speciālists ir tikai pavadonis. Atbalsta persona ceļā, nevis kāds, kurš garantēti izdara darbu klienta vietā.

Kā risināt, kā izvērtēt un kur ir vidusceļš?

… bet, manuprāt, esam tirgus situācijā, kurā solījumi un garantijas tiek pieprasīti. Pretējā gadījumā varam palikt nesadzirdēti un nomākti “pelēkās zonas” ēnā.

Tāpēc, piedāvāju savu redzējumu mezglojuma atpiņķerēšanā (gan profesionāļiem, kuri tomēr vēlas reklamēt savus pakalpojumus, gan konsultējošo jomu pakalpojumu pircējiem).

Pirmkārt, garantēt rezultātu tiešām nav iespējams. Līdz ar to šis ir viens no izvērtēšanas kritērijiem, kam pievērst uzmanību radot un lasot reklāmas tekstus – vai speciālists garantē rezultātu, vai nē.

Otrkārt, manuprāt, speciālists var izteikt reālistiskus solījumus godprātīgā formā – solot nevis rezultātu, bet gan izsakot varbūtību. Ir iespējams atspoguļot problēmu un norādīt uz iespējamību to risināt. Mēs varam solīt iespēju aktualizēt, saņemt atbalstu, izrunāt, izstrādāt, uzzināt, apgūt, iemācīties (jo īpaši veidojot pakalpojumus, kas vienlaikus domāti plašākam cilvēku lokam – pašattīstības programmām, apmācībām u.tml.). Līdz ar to otrs izvērtēšanas kritērijs, kam pievērst uzmanību radot un lasot reklāmas tekstus – vai cik reālistiski un godprātīgi ir dotie solījumi.

Kā tas varētu izskatīties praksē? (dotie teikumi ir reāli piemēri no publiskajā telpā pieejamiem sociālo tīklu ierakstiem)

Personiskā pašrefleksija noslēgumam

Esmu pamanījusi to, ka liela daļa profesionāļu šo tirgus situāciju redz, tomēr tajā neiesaistās, ieņemot attieksmi – “pie katra speciālista atnāk tie, kuriem jāatnāk” un “es tāpat neesmu ieinteresēts strādāt ar to sabiedrības daļu, kuri atsaucas šādiem reklāmas tekstiem”. 

Šī attieksme man ir pilnībā saprotama, un ir taisnība, ka profesionāls speciālists spēj sev klientu loku nodrošināt arī ar visu to, kas dominē reklāmas telpā. Ir cilvēki, kas meklē kvalitāti un to arī atrod. Atbilstošu klientūru sasniegt var.

Tas, kas mani uztrauc, ir plašāks konteksts – es vēlos taisīt pretspiedienu. Man ir svarīgi, kā veidojas sabiedriskā doma. Es vēlos dzīvot izglītotā un informētā sabiedrībā, jo tikai šādā sabiedrībā man pašai ir interesanti personiskā līmenī.

Jā, arī es varētu mierīgi strādāt savā psihologa kabinetā, uzņemt individuālos un grupu klientus un par pārējo nesatraukties. Tas ir darbs, kas man sniedz gandarījumu un kurā es saskatu vērtību. Vienlaikus, man tomēr ir vēlme arī nopelnīt, un es redzu, ka pasaule šobrīd palīdzošo jomu profesionāļiem sniedz iespējas, kādas nav bijušas iepriekš. Tad kāpēc man tās neizmantot, ja man ir tam atbilstošas kompetences un prasmes (gan psiholoģijā, gan mārketingā)? Līdz ar to mana esošā pozīcija ir – meklēt vidusceļus starp ētiku un tirgus pieprasījumu. Jā, laipiņa slidena – pamanu. Kā sanāks – nezinu. Būs cilvēki, kas man nepiekritīs un norādīs uz manu nekompetenci un neatbilstību ētikas normām. Es ar to rēķinos.

Noslēgumā atgriežot uzmanību atpakaļ uz primāro – sabiedriskās domas veidošanās jautājumu – es esošajā tirgus situācijā saskatu lielu problēmu, kura mani patiesi uztrauc, un es ļoti piekrītu domai, ko jau labi sen ir izteicis Alberts Einšteins: “Šo pasauli neiznīcinās tie, kas dara ļaunu, bet gan tie, kuri to vēro, neko nedarot.”   

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂