Kā sevi un citus nomierināt brīžos, kad pārņem emocijas?

Ir skaidrs, ka pašreizējā pasaules situācijā dažkārt ir grūti saglabāt skaidru apziņu. Informācijas, ko un kā darīt, it kā ir daudz, tomēr strukturētu un konstruktīvu “how to?” un “why?” ziņu par to, kā sev un otram palīdzēt šajos krīzes apstākļos, un kāpēc tieši tas var palīdzēt, varētu būt vairāk. Tāpēc šeit konkrēti soļi, kuriem sekot gadījumā, ka gadās iekļūt emociju karuselī (vai lai vienkārši izprastu sevi nedaudz labāk).

#StandWithUkraine

Ļauj sev (un otram) just! Iedod telpu visām jūtām, nevis tikai “pareizajām”!

Saskaroties ar pēkšņu, traumatisku notikumu, cilvēkā var rasties visdažādākās jūtas. Patiešām – visdažādākās. Bieži tās ir bailes, trauksme, kauns, vaina, noliegums, dusmas, nomāktība, bezpalīzība, bezcerība, vientulība, izolētība un citas negatīvas izjūtas.

Tomēr cilvēks uz traumatisku notikumu var reaģēt arī citādāk, piemēram, pēkšņi nejūtot absolūti neko, vai jūtot pilnīgu iekšēju mieru, vai pat mīlestību pret sabiedrību un pasauli, vai arī vēlmi smieties par situācijas traģiskumu (humors kā aizsardzības reakcija). Arī tā mēdz būt, un arī tas ir normāli.

Lai kādas jūtas būtu radušās – ļauj sev un citiem just tieši to, kas rodas – neanalizē! Tāpat – nevaino sevi, ja nejūti to, ko “vajadzētu”, un citus, ja kāds nejūtas tāpat, kā Tu. Piemēram, šobrīd daudziem varētu šķist, ka visai sabiedrībai vajadzētu just trauksmi un vēlmi glābt situāciju (kas ne vienmēr ir produktīvi). Tomēr nemeklē sevī bailes un trauksmi, ja Tevī to nav! Gluži otrādi – novērtē, ka krīzes brīdī spēj domāt skaidri! Tas ir resurss, kas var palīdzēt ne tikai Tev pašam, bet arī citiem.

Cilvēka psihe ir gudrs mehānisms, un katrs cilvēks ir “ieprogrammēts” nedaudz citādāk. Katrs no mums sevi no briesmām un draudiem pasargā atšķirīgā veidā, kas pakārto dažādas reakcijas – gan emocionālās, gan uzvedības. “Sarkanais karodziņš” ir jāpaceļ tikai brīdī, ja šīs emocionālās reakcijas un uzvedības sāk kļūt kaitnieciskas pret sevi vai citiem (piemēram, izpaužas kā agresīva rīcība pret otru, vai pašdestruktīva rīcība pret sevi).

Atrodi kādu, ar kuru dalīties savās jūtās! Uzklausi, kā jūtas citi (ja spēj)!

Runāšana par notikumiem un to, kā tie liek justies, palīdz izreaģēt spriedzi –  “izventilēties”. Ja emociju karuselī esi iekļuvis pats, atrodi cilvēku, kurš ir spējīgs klausīties (nevis pamācīt, iedot padomu vai mierināt, bet vienkārši klausīties). Savukārt, ja kāds vēlas izrunāties ar Tevi, atceries, ka otram nav nepieciešami Tavi komentāri, Tavs redzējums uz situāciju un Tavs situācijas vērtējums – viņam vienkārši ir vajadzība izrunāt to, kas notiek viņā pašā.

Uzklausot otru, uztver nopietni viņa stāstīto, bet nepārreaģē (nedramatizē situāciju vēl vairāk)!

Labākais, ko mēs varam darīt cits cita labā ir vienkārši būt blakus. Patiesi. Dziļi. Klātesoši. Ar atvērtām acīm un ausīm. Viss. Dažkārt runāt pat nav nepieciešams. Ar klātbūtni pietiek.

Otrs labākais, ko mēs varam darīt ir – nenoliegt otra cilvēka jūtas. Piemēram, sakot tādās frāzes kā “viss būs labi”, “cerēsim uz labāko”, “beidz dusmoties”, “nu neraudi”, “mums jau šeit viss ir labi”. Šīs frāzes nepalīdz. Palīdz pretējais – jūtu akceptēšana un ļaušana tām būt. Dažkārt palīdzoša ir vienkārša jūtu nosaukšana vārdos, piemēram, “tu esi dusmīgs”, “tev ir bail”, “tevi tas ļoti sāpina”. Punkts, bez vērtējuma. Ja ir jādusmojas – dusmojamies. Ja ir jāraud – raudam. Patiesi un neslāpējot ne sevi, ne otru.

Jā, dažkārt otra cilvēka jūtas izturēt ir grūti – arī tas ir normāli. Ja nokļūsti situācijā, kad otra cilvēka teiktais vai emocionāli paustais rada Tevī aizkaitinājumu, dusmas, neērtības izjūtu vai cita veida diskomfortu, palūdz cilvēkam uzmeklēt kādu citu, kurš varētu viņam palīdzēt. Tev nav vienmēr jāpalīdz visiem cilvēkiem visās situācijās. Esi godīgs pret otru un, pirmkārt, parūpējies par sevi!

Emocionāli sakāpinājumi pēc laika pāriet

Lai cik dramatiska būtu situācija, izjūtot, izpaužot, izreaģējot jūtas, to intensitāte mazinās (un atjaunojas spriestspēja). Šo brīdi ir būtiski pamanīt (ir jāuzmanās no iestrēgšanas emocijās un iešanas tajās pa apli). Ir labi zināt, ka kaut kādā brīdī emocionēšana kļūst neproduktīva, un psihe ir gatava pārorientēties uz risinājumu meklēšanu.

Risnājumu meklēšana

Kad akūtās emocijas ir izreaģētas, ir vērtīgi pārslēgties uz racionālāku pieeju. Piemēram, saprast konkrētus soļus, konkrētas rīcības, kas būtu veicamas, lai mazinātu situācijas ietekmi vai izietu no tās.

Piemērm:

• ja krīzes situācija traucē veikt darba pienākumus, var izveidot sarakstu ar lietām, ko darīt (vai ko nedarīt), lai uzmanība un koncentrēšanās spējas tiktu traucētas mazāk;
• ja krīzes situācija rada bažas par ģimenes spēju izdzīvot un pielāgoties jaunajiem apstākļiem, var sastādīt sarakstu ar veicamajām lietām, kas izdzīvošanas un pielāgošanās spēju palielinātu;
• ja ir pārliecība, ka neieciešams palīdzēt krīzē cietušajiem, var izveidot sarakstu ar konkrētiem soļiem, kas būtu veicami, lai palīdzību sniegtu.

Rīcības stratēģiju ieviešana dzīvē

Protams, atrastos risinājumus ir vēlams ieviest arī dzīvē, tos izpildot. Izdarot plānoto, risinās ne vien situācija, bet arī nostiprinās cilvēka iekšējā pārliecība par savu spēju pārvarēt sarežģījumus un grūtus dzīves brīžus (kas attiecīgi pakārto mazāku iespēju iekrist citos krīzes emociju karuseļos).

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂