Kāpēc mēs tik maz runājam par transcendences vajadzību

Ja paskatāmies uz pasaules un arī Latvijas kontekstu, tad diezgan skaidri var novērot, ka pēdējos gados ir pat ļoti saaktualizējusies dažādu garīgo prakšu popularitāte – meditācija, pranajama, joga, kontemplācija, skandēšana (chanting) apzinātības prakses, pašrefleksija, afirmāciju piekopšana, pateicību rakstīšana, mandalu zīmēšana, gonga ceremonijas, enerģētiskās prakses, reiki, cigun… Mums pieejams bagātīgs klāsts ar iespējām mērķtiecīgi veicināt savu garīgo vajadzību apmierināšanu. Apmeklēti kļuvuši arī rituāli un ceremonijas, kurās tiek lietotas psihoaktīvās vielas ar mērķi nonākt paplašinātos apziņas stāvokļos. Vārdi “transcendence” un arī “garīgums”, sabiedrībā izskan arvien biežāk. 

Tas ir sava veida signāls, ka vajadzība piepildīt transcendences līmeni cilvēkiem ir aktuālāka nekā jebkad agrāk. Tomēr par šo tēmu cilvēki joprojām runā diezgan izvairīgi un piesardzīgi (mani ieskaitot). Lai gan vērojams, ka pasaule pamazām kļūst arvien atvērtāka, ikdienā transcendence joprojām ir sava veida “aizliegtā” vai pat “noraidītā” tēma, kas atklāti tiek apspriesta tikai noteiktās kopienās un interešu grupās.

Kāpēc tā? Šis ir ārkārtīgi interesants jautājums. Turpmākajās rindkopās mana ļoti, ļoti subjektīvā, individuālā un visādi citādi vienpersoniskā atbilde uz to.

Kāpēc “aizliegtā” un “čukstus” tēma?

Pirmkārt, Rietumu sabiedrības vēsturiskā fona dēļ (divi Pasaules kari pagājušā gadsimtā) mums kā kolektīvam joprojām ir ierobežota spēja just, apzināties savas jūtas, runāt par jūtām un “dot tām vaļu”. Savukārt transcendences un paplašinātu apziņas stāvokļu piedzīvošana ietver jūtas – dziļu un patiesu jušanu. Mums, protams, gribētos domāt, ka mūsu vecāku un vecvecāku pieredze šodien mūs vairs neietekmē, tomēr tas ir diezgan maldīgs priekšstats – mūsu priekšgājēji dzīvoja laikā, kad just un būt godīgam un atklātam par savām jūtām faktiski bija aizliegts. Šis aizliegums mums ir nodots audzināšanas ceļā, un no tā nav tik vienkārši atbrīvoties, jo šī pārliecība ir iesakņojusies kolektīvajā apziņā. Ikdienā to var novērot kā bēgšanu no jūtām, jūtu apspiešanu, jūtu noraidīšanu un pat nosodīšanu – aizsardzības mehānismi, kas mūs sargā no vēsturiskā apdraudējuma, joprojām ir aktīvi. Labā ziņa – šī situācija mainās, līdz ar to pamazām “anulējas” arī “aizliegums just”. 

Otrkārt, zināmu “aizliegumu” rada Kristietības ietekme (tās negatīvajā izpausmes formā). Transcendence un, jo īpaši, nonākšana paplašinātos apziņas stāvokļos ietver pārdabiskā elementu. Savukārt no Kristietības prizmas tas bieži tiek interpretēts kā kaut kas sātanisks, dēmonisks un visādi citādi slikts un nosodāms (lai gan šeit iezīmējas viena no daudzajām Kristietības pretrunām, jo transcendentos apziņas stāvokļos var nonākt arī reliģisko prakšu rezultātā). Turklāt, atklāsmes, pie kurām cilvēki nonāk paplašinātu apziņas stāvokļu ietekmē, bieži vien ir pretrunā ar kristiešu vidū populāriem uzskatiem. Kristietībā ir ierasts Dievu stādīt augstāk par cilvēku, savukārt paplašinātos apziņas stāvokļos cilvēkam rodas integrācijas sajūt ar Dievu, tiek piedzīvota vienotības izjūta ar visu pastāvošo (Dievu), un būtībā cilvēks piedzīvo to, ka ir viss, kas eksistē (Dievs). Labā ziņa – ir vērojams, ka daudzi reliģiskie līderi (tajā skaitā Latvijā) arvien vairāk integrē iekšējo garīgumu un mazāk akcentē sekošanu dogmām un ārējām reliģiskām tradīcijām. Tātad – situācija mainās.

Treškārt, transcendentu apziņas stāvokļu piedzīvošana ilgstoši ir noliegta no zinātnes puses, un šāda tipa pieredzes ir uzskatītas par novirzi no normas, par psihiskas saslimšanas simptomātiku, un, attiecīgi asociētas ar šizofrēniju un citām mentālajām slimībām (turklāt, šī saistība nav nepamatota – arī personas, kurām diagnosticēta šizofrēnija un citas psihiskas saslimšanas, piedzīvo pēc satura un formas līdzīgas pieredzes). Līdz ar to sabiedrības uztverē ir iesakņojies priekštats – piedzīvo kaut ko pārdabisku, tātad “jucis”. Labā ziņa – arī tas šobrīd strauji manās. Pēdējos 20+ gados ir radīta virkne pētījumu, kas apstiprina pretēju viedokli iepriekšējam. Zinātnē arvien vairāk sāk dominēt uzskats, ka transcendentiem apziņas stāvokļiem ir pozitīva ietekme uz cilvēka mentālo veselību, un ka šīs pieredzes ir cilvēka garīgās izaugsmes un brieduma dabiska sastāvdaļa. Šajā jomā pārmaiņas notiek par ļoti strauji – jautājums tikai tajā, vai un cik ātri sabiedrība spēj augt līdzi jaunajām zināšanām.

Ceturtkārt, nav man gluži padomā atbalstīt sazvērestības teorijas, tomēr… Transcendence sev līdzi nes būtiskas pārmaiņas individuālā līmenī, līdz ar to transcendences līmeņa masveida sasniegšana pēc būtības rada draudus pastāvošajai iekārtai. “Labi”, “slikti” vai kā citādi – tas jāizsver katram pašam. 

Ja es būtu esošā sistēma, es nebūtu ļoti ieinteresēta tajā, lai sistēmas dalībnieki sāktu piepildīt transcendences līmeni un piedzīvot paplašinātus apziņas stāvokļus. Es kā sistēma būtu ieinteresēta saglabāt savu status quo, un turpināt griezt ierastos ekonomikas, politikas, sociālās jomas, veselības sistēmas, kultūras modeļus noteiktā, jau iedibinātā veidā. Es nebūtu ieinteresēta, ka cilvēki masveidā sāk piepildīt transcendences vajadzību. Jo man, kā sistēmai, tas nozīmētu milzīgas pārmaiņas – tieši kaut ko pretēju satus quo – transformāciju, fundamentālu cilvēces domāšanas maiņu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī.

Jo – transcendentu pieredžu rezultātā cilvēkam mainās vērtības. Tās lietas, kas tiek augstu vērtētas un kultivētas esošajā sistēmā kā vērtība, kā vajadzība un “kvalitatīvas dzīves kritēriji”, kurus jātiecas iegūt – tas viss zaudē savu nozīmi. Liekāku vērtību iegūst citi procesi, cits skatījums (turklāt, šī vērtību maiņa ir diezgan universāla – cilvēki nonāk pie vienām un tām pašām atziņām). Transcendentu pieredžu rezultātā cilvēks it kā “pārslēdzas uz režīmu”, kas vairāk kalpo kopumam. Rodas izpratne, ka šī pasaule varētu funkcionēt (un pat tai vajadzētu funkcionēt) citādāk – ievērojami kvalitatīvāk un kalpojot kopējam cilvēces labumam (diemžēl to reti kad var teikt par esošo sabiedrisko iekārtu).

Paplašinātu apziņas stāvokļu piedzīvošanas rezultātā cilvēks nereti pastāvošo sistēmu sāk uztvert kā apgrūtinājumu un tiecas izkļūt no tās. Ja tā godīgi – dažkārt it vienkārši grūti turpināt dzīvot sistēmā tādā, kāda tā ir (zemāk esošais attēls to lieliski ilustrē).

Rodas vēlme mainīt to uz ekoloģiskāku, dabiskāku, vienlīdzīgāku, integrētāku, pieņemošāku, mazāk šķeļošu. Jā, iespējams, tieši šādas pārmaiņas mums pat būtu nepieciešams kā rasei, lai izkāptu no destruktīvā globālās pašnāvības virziena, kurā šobrīd ejam… [Vēlreiz uzsveru, ka šis ir subjektīvas pārdomas. Tomēr varu pieminēt, ka neesmu vienīgā, kas līdz kaut kam šādam aizdomājusies – līdzīgas atziņas atrodu arī citu autoru darbus, kuri pēta un interesējas par šo tēmu.] 

Iespējams, tas ir vēl viens iemels, kādēļ šī joprojām ir sava veida “aizliegtā” tēma – jo nav viegli ieraudzīt un atzīt sev vajadzību pēc pārmaiņām. Transformācijas process nav vienkāršs – tas skan dziļi un izmaina pilnībā. Tomēr, manuprāt, tas noteikti ir tā vērts. Tikai manuprāt.

Rezumējot – tēma runājama “čukstus”, jo tiem, kas sāk piepildīt transcendences vajadzību un sasniegt paplašinātus apziņas stāvokļus, ir salīdzinoši grūti atrast domu biedrus. Jo liela daļa sabiedrības uz šo tēmu joprojām reaģē kā uz kaut ko apdraudošu un tāpēc aizliegtu; kā uz sātanisku un Nelabā provocētu kā uz kaut ko, kas raksturīgs tikai “jukušajiem” vai arī kā uz kaut ko, pa vienkārši nav laika domāt un iedziļināties, jo jāpiepilda esošās sabiedriskās iekārtas radītās vajadzības.

Kāpēc tieši tagad?

Tomēr – kāpēc tieši tagad? Kāpēc tieši pēdējās desmitgadēs ir vērojams tik straujš intereses pieaugums? Manuprāt, atbilde ir cieši saistīta pārmaiņām augstāk minētajos procesos.

Pirmkārt, mūsu kultūra sen nav piedzīvojusi tik ilgstošu miera periodu. Ja skatāmies vēsturisko kontekstu, tad pagājušajā gadsimtā transcendences vajadzība nav bijusi ļoti aktīva, jo cilvēki bija spiesti rūpēties par savu drošību divu Pasaules karu dēļ. Pēc Otrā pasaules kara ir nomainījušās 2-3 paaudzes, un kolektīvā līmenī mēs tikai tagad sākam “atjēgties” no tā, ko nācās piedzīvot mūsu priekšgājējiem – mūsu vecākiem un vecvecākiem. Pamazām mainās kolektīvā izpratne, dziedinās un tiek izstrādātas kolektīvās traumas, un cilvēki kļūst brīvāki, drošāki – dzīvāki, apzinātāki. Līdz ar to mēs sākam kāpt ārā no tikai drošības vajadzību piepildīšanas, un sākam gribēt atklāt, piedzīvot, izjust… Ir labvēlīgi apstākļi tam, lai burātu transcendences ūdeņos.

Otrkārt, sabiedrībai šobrīd ir pieejams vairāk informācijas, nekā jebkad agrāk – grāmatu, laikrakstu, audio un video materiālu, drukātā un digitālā formātā. Mums ir iespēja uzzināt par citu cilvēku, tautu, kultūru, reliģiju pieredzi, mainīties informācijā, paplašināt savu zināšanu un izpratnes loku. Līdz ar informācijas pieejamību, mēs sākam aptvert, ka cilvēciskās izpausmes ir ārkārtīgi daudzšķautņainas. Tas attiecīgi rada labvēlīgu vidi tam, lai mainītos iepriekš pieņemtie priekšstati, mazinātos aizspriedumu un stereotipu ietekme. Mēs sākam pamanīt, ka neeksistē tikai viens pareizais veids, kā dzīvot, un, mācoties no citu cilvēku pieredzes un piemēriem, varam izvēlēties dažādus interešu virzienus – tos, kuri “jūtas” tuvāki mūsu iekšējam kodolam, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, rases, valstiskās, kultūras, reliģiskās piederības utt.

Treškārt, līdz ar zinātnes jaunajiem atklājumiem, pasaule ir kļuvusi atvērtāka nezināmajam, tajā skaitā arī tam, kas iepriekš uzskatīts par pārdabisku. Matemātikas un fizikas nozarēs jaunu skatījumu ir atvērušas kvantu fizikas zināšanas – ir tapis zināms, ka pasaules kārtība neaprobežojas tikai ar Ņūtona fiziku; ka viss vēl nebūt nav “pierādīts”. Jaunās zināšanas ir devušas iemeslu ticēt tam, ka ir vēl ārkārtīgi daudz nezināmā, un atbalsta ideju, ka fenomeniem, kuri agrāk ir tikuši noliegti, tomēr varētu būt arī zinātnisks pamats un izskaidrojums (transcendenti apziņa stāvokļi ir starp šiem fenomeniem). Tāpat arī psiholoģijas zinātnē ir pienācis laikmets, kad tiek integrēta arī garīguma dimensija, kas iepriekš ir bijusi izslēgta, un pat pretstatīta psiholoģijai un zinātnei kopumā.

Ceturtkārt, līdz ar visām šīm pārmaiņām, sabiedrība ir kļuvusi mazāk kontrolējama, grūtāk vadāma. Varas pozīciju (valsts, reliģijas u.c.) ietekme mazinās.

Rezumējot – mēs dzīvojam ārkārtīgi interesantā laikā, kad strauji mainās sabiedrības izpratne par to, kas mēs esam kā indivīdi un kas mēs esam kā kolektīvs, kā cilvēce. Kurp tas mūs aizvedīs, ir atkarīgs no mūsu izvēles – turēties pie ierastā un par “pārdabisko” turpināt runāt “čukstus”, vai būt atvērtiem, doties iekšā nezināmajā un atklāt to.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂