Kāpēc spēcīgs Ego ir viens no veselīgas garīgās attīstības stūrakmeņiem?

Mani vienmēr ir fascinējusi un izbrīnījusi cilvēku tendence no kaut kā atteikties – izmest no savas dzīves un sevis paša kādu daļu, kā kaut ko nederīgu. Man tas vienmēr ir šķitis absurdi un neloģiski, jo – ja jau kaut kas pastāv, tad tam ir jābūt jēgpilnai funkcijai un pielietojumam (vismaz tāda ir mana subjektīvā loģika).

Tomēr, ja skatāmies vēsturē, tad ir bijuši laikmeti, kad sabiedrība vai tās daļas dzīvojušas, piemēram, ķermeņa, seksualitātes, augstāka spēka, pārdabiskā esamības, dvēseles, negatīvu emociju noliegšanas kultā… Un šobrīd garīguma jomā daudz kur tiek kultivēta prāta un arī Ego noliegšana. 

Gribi sasniegt apgaismību?! Atsakies no Ego! 

Šādi un līdzīgi saukļi tiek dzirdēti bieži. Atteikšanās no Ego ir daudzu garīguma virzienu centrālā mācība (Rietumos ienākusi no Austrumu reliģijām).

Arī psiholoģijā, garīguma un transcendences jēdzienu kontekstā tiek runāts par izkāpšanu ārpus Ego, ārpus sevis, ārpus personības. Tomēr ko īsti nozīmē atteikšanās no Ego, un kādā cilvēka iekšpasaules situācijā tas kļūst iespējami tā veselīgajā formā, par to šajā rakstā.

Nianses:

Stāsts apzināti ir veidots vienkāršojot un stāstīts lineāri – ar mērķi padarīt to uzveramāku. Tomēr atcerieties, ka cilvēka psihe ir komplicēts mehānisms, kura viss nav tik vienkārši, kā izklāstu.

Raksta sākums ir veltīts bāzes teorijas izklāstam, tomēr es apsolu, ka tas ir ar mērķi un gala beigās es aizeju arī līdz garīguma tēmas izklāsam.

Ego bāzes teorija

Ego jēdziena konceptualizēšanas aizsākumi meklējami 19. gs. beigās – līdz ar austriešu neirologa, psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida ieguldījumu psiholoģijas laukā. Ego ir viens no psihoanalītīskās torijas centrālajiem terminiem, un tas apzīmē cilvēkam piemītošu funkciju kopumu, kas atvieglo pielāgošanos dažādām dzīves situācijām.

Ego ir katram cilvēkam (arī tiem, kuri apgalvo, ka viņiem tāda nav). Tā ir cilvēka personības dimensija, kas nosaka, kā un vai cilvēks spēj pielāgoties ārējai pasaulei, tās prasībām un iespējām, līdzsvarojot tās ar savas iekšējās pasaules prasībām un iespējām.   Pārfrāzējot – Ego mums palīdz atrast ceļus, kā apmierināt savas iekšējās vēlmes ārējai pasaulei pieņemamā veidā, tā lai mēs realizētu sevi saskaņā ar vidi, kultūru, sociumu, kurā dzīvojam.

Ļoti vienkāršojot lietas

Man šķiet, ka katrs cilvēks, runājot par cilvēka psiholoģiju, vismaz 1x dzīvē ir dzirdējis aisberga metaforu, kurā paskaidrots, ka cilvēks apzinās tikai nelielu daļu savas funkcionēšanas, un ka lielākā daļa cilvēka psihes materiāla glabājas priekšapziņā vai bezapziņā (jeb zemapziņā). Un, ka visus šos trīs apziņas līmeņus (apzināto, priekšapziņu un bezapziņu) caurauž trīs psihes daļas – Id, Ego un SuperEgo. Lūk, šo aisberga metaforu mēdz dēvēt par cilvēka personības struktūru.

Ego ir personības struktūras daļa, kura ir visciešāk saistīta ar apzināto – tā daļa, kura operē ar realitāti mums apkārt. Id raksturo cilvēka instinktīvo daļu, savukārt SuperEgo – iekšējo morāles balsi, kas nosaka, kad instinkti ir jāierobežo.

Piemēram, ja Id ir mūsu “es gribu, man vajag un tūlīt” iekšējā balss, tad SuperEgo ir “esi pacietīgs, nav smuki tā uzvesties publiskā vietā!” Savukārt Ego ir tā psihes daļa, kas mēģina līdzsvarot Id un SuperEgo mūžīgo konfliktu, apmierinot gan Id vēlmes, gan SuperEgo prasības, atrodot visām pusēm atbilstošākās iespējas esošajā dzīves situācijā. Un, jā, šis trialogs mīt katrā no mums.  

Pilnīgākai izpratnei – uz Ego, Id un SuperEgo var skatīties arī kā uz iekšējo pieaugušo, iekšējo bērnu un iekšējo vecāku (pēc Ērika Berna Transakciju analīzes). Un man personīgi šķiet, ka arī Google atrastās bildītes ar cilvēku (Ego), kuram uz viena pleca sēž eņģelis (SuperEgo) un uz otra pleca velns (Id), diezgan precīzi atspoguļo situāciju.

Tātad Ego ir līdzsvara punkts starp divām savstarpēji pretrunīgām psihes daļām

Kur problēma? Lielā daļā gadījumu cilvēks iekšēji nestāv līdzsvarā starp abām šīm frontēm. Lielā daļā gadījumu cilvēka iekšējais svārsts ir sasvēries uz vienu vai uz otru pusi – personība ir vairāk Id vai arī vairāk SuperEgo pārvaldībā. 

Id dominances gadījumā cilvēks var būt, piemēram, impulsīvāks, agresīvāks, arī radošāks, spontānāks, ar tendenci izvairīties no atbildības u.tml. Savukārt SuperEgo dominances gadījumā cilvēks ir, piemēram, pieklājīgāks, kārtīgāks, apzinīgāks, arī iekšēji sasaistītāks, neelastīgāks, paredzamāks, bieži ar pārlieku lielu atbildības izjūtu u.tml.

Jo lielākā savstarpējā disbalansā ir Id un SuperEgo, jo grūtāk Ego ir noturēt līdzsvaru starp abiem. Un – jo grūtāk ir noturēt līdzsvaru, jo grūtāk ir pielāgoties dzīvei, realitātei, ārējai pasaulei, tās prasībām un iespējām. Jo grūtāk ir atrast ceļus, kā apmierināt savas iekšējās vēlmes ārējai pasaulei pieņemamā veidā.

Likumsakarīgi, ka grūtības noturēt šo līdzsvaru ir cilvēkiem ar vāji attīstītu Ego.

Ego spēka būtiskums

Ego ir veselīgā psihes daļa – pieaugusī, nobriedusī personības daļa. Būtībā, psihologu, psihoterapeitu un terapijas speciālistu darbs lielā mērā ir vērsts uz Ego spēka stiprināšanu (un tas nav tas pats, kas egoisma, egocentrisma attīstīšana).

Kāpēc? Jo tieši Ego spēks ir tas, kurš nosaka:

• cilvēka apzinātību pašam par sevi;
• kā cilvēks reaģē un rīkojas dažādās dzīves situācijās;
• kā cilvēks pārvalda savas emocijas, iegribas un vēlmes;
• kā cilvēks veido attiecības ar līdzcilvēkiem;
• cik konsekvents savās domās, emocijās un rīcībās ir cilvēks; 
• cilvēka realitātes izjūtu un spēju būt kontaktā ar realitāti;
• cilvēka spēju domāt un pieņemt lēmumus pastāvīgi u.c.

Citiem vārdiem sakot, spēcīgs Ego ir tas, kurš nodrošina cilvēka spēju uztvert realitāti tādu, kāda tā ir – pat tad, ja tā ir nepatīkama. Jo spēcīgāks ir Ego, jo veiksmīgāk cilvēks tiek galā ar dzīves sarežģījumiem un ciešanām – saglabājot sevi, un pēc iespējas mazāk kaitējot sev un citiem. Jo spēcīgāks, nobriedušāks ir Ego, jo dziļāka un stabilāka kļūst cilvēka sevis izjūta, un viņa spēja pārvaldīt sevi stresa faktoru un apkārtējās vides situāciju mainīgajā plūsmā (McWilliams, 1994, kā minēts Farrington, 2017). 

Nu un? Kāds tam sakars ar garīgumu?

Virzoties iekšā garīgumā – ja Freids ienesa psiholoģijā ideju, ka Ego ir apzinātās apziņas mājas, tad šveiciešu psihiatrs Karls Gustavs Jungs piedāvāja sekojošu Ego koncepciju.

Ego ir ne vien nepārtrauktā dialogā ar priekšapziņu, bezapziņu, Id un SuperEgo, bet arī ar kolektīvo bezapziņu, tajā skaitā ar cilvēka transcendento dabu (nūminozo jeb dievišķo, jeb vienkāršojot – Visumu, Kosmosu, Dievu, kura daļa ir cilvēka Patība (Slef)), un šīs apziņas līmeņa sasniegšana iezīmē individuācijas procesa pabeigšanu un dzīves veseluma sasniegšanu.

Tātad – Ego ir tā cilvēka personības daļa, kura transcendējot (pāraugot pati sevi, izaugot no sevis, augot iekšup uz lielāku plašumu), sasniedz garīgo briedumu.

Un, jā – sasniegt garīgo briedumu nozīmē izkāpt ārpus sava Ego, ārpus savas identitātes, ārpus personības. Un šajā ziņā garīgajiem skolotājiem ir taisnība – lai saskartos ar Visuma vienotības apziņu (sasniegtu apgaismības mirkli), ir jāatsakās no Ego.

BET… Un šeit beidzot paskaidrojums, kāpēc bija nepieciešams tas garais ievads

Kā man teica viens gudrs cilvēks mistiskās pieredzes pētniecības procesā: “Cilvēks var atteikties tikai no tā, kas viņam ir. Cilvēks nevar atteikties no tā, kā viņam nekad nav bijis.”

Tātad, atgriežoties pie pieteiktās problēmas, un sakot īsi un brutāli – ja cilvēkam ir vājš, nenostiprināts, nerealizēts Ego, viņam nav īsti no kā atteikties. Viņam nav īsti ko pāraugt. Nav, jau īsti no kā izaugt. Nav, jau īsti no kā izkāpt ārpus. Nav jau īsti caur ko transcendēt.

Tāpēc – pirms atteikties no sava Ego garīguma vārdā, tas vispirms būtu jānostiprina.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Ego ir tas, kurš, saskaroties ar tik abstraktu un netveramu lauku kāds ir garīgums, nodrošina cilvēka spēju palikt veselīgā kontaktā ar realitāti. Jo īpaši pēc spilgtām garīgajām pieredzēm (pēc kurām šobrīd ir tik moderni dzīties). 

Kāpēc tas ir būtiski?

Ne par velti psiholoģijā un arī psihiatrijā par garīguma dimensijām runā no diviem pretējiem aspektiem – no psihiskās veselības un arī no psihiskās saslimšanas viedokļa.

Jā, garīgo vērtību un garīgo pieredžu aktualizēšanās ir saistīta ar personības brieduma augstāko pakāpju sasniegšanu. Un, jā, tas liecina par psihisko veselību. Un parasti interese par garīgajām dimensijām un garīgo pieredžu piedzīvošana (dabiski) kļūst aktuāla augsti funkcionējošiem vai pašaktualizētiem, pašrealizētiem (highly functioning or self-actualized) indivīdiem (Maslow, 1962). 

Tomēr, tendence bēgt garīgumā, meklēt glābiņu no realitātes, aiziešana garīgumam pievilktu teoriju (tajā skaitā sazvērestības teoriju) fantāzijās un ilūzijās ir raksturīga arī cilvēkiem ar vāji attīstītu Ego – cilvēkiem, kuri cenšas izvairīties no iekšējām sāpēm un ārējām konfrontējošām situācijām, jo Ego nav tik spēcīgs, lai spētu pielāgoties to radītajai realitātei. Un no šī arī izriet viltus garīguma ceļi, mesijas kompleksi, garīgie narcisisti, garīgo narcisistu dievinātāji, un garīgo prakšu praktizēšana ar mērķi aizpildīt iekšējā trūkuma izjūtu un citas garīguma ēnas puses. 

Tie ir gadījumi, kad cilvēks pieķeras vienai dogmatiskai garīgo uzskatu sistēmai un izvairās no atšķirīgu viedokļu uzklausīšanas. Tie ir gadījumi, kad cilvēks apkārtējiem sāk izklausīties “jucis” savu garīgo uzskatu dēļ. Tie ir gadījumi, kad vieglāk ir domāt, ka viss notiek pēc Augstākā gribas, nevis uzņemties atbildību par savu dzīvi.

…un tagad nedaudz pajūtam – kurš no ceļiem ir vairāk raksturīgs katram no mums.

Ko ar to visu darīt?

Vēlreiz – Ego spēks nosaka cilvēka spēju veidot kontaktu ar realitāti, tādu, kāda tā ir, ar visu pozitīvo un negatīvo, kas tajā mīt. Jautājums ir tikai tajā, kā mēs pret to attiecamies un kā mēs spējam saglabāt paši savu iekšējo stabilitāti ārējo notikumu un stimulu jūrā. Un garīgo briedumu ir iespējams sasniegt caur nostiprinātu Ego.

Līdz ar to, tā vietā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no Ego, ar mērķi sasniegt pilnīgas laimes izjūtas sološo garīguma dimensiju, vispirms savs Ego cilvēkam ir jāpadara par savu interešu objektu – jo atteikšanās no Ego notiek nevis pagrūžot to maliņā, bet gan izaugot tam cauri.

Kā? Sākums parasti notiek caur tā sauktajiem sevis meklējumiem (search for the self), tomēr man personīgi vairāk simpatizē vārdi: sevis apzināšanās, izpratnes radīšana par sevi un saviem iekšējiem procesiem, apzināta sevis radīšana un pašrealizēšanās. Tas notiek, piemēram, caur savu stipro un vājo pušu apzināšanos, veselīgu psiholoģisko robežu attīstīšanu, veselīgas pašapziņas un pašvērtējuma attīstīšanu, pašreflekcsijas spēju attīstīšanu, sevis un citu bezvērtējuma pieņemšanu u.c.

Un ko tālāk? Un tālāk mēs atsakāmies no visa, ko esam uzbūvējuši, ticējuši un uzskatījuši par pareizu esam. Mēs to visu upurējam, lai atklāju jaunus apziņas līmeņus – lai atklātu to, kas mēs patiesībā esam. Izšķīdinot sevi plašākā esības laukā. Un mūsu Ego spēks mums palīdz šo izšķīšanā piedzīvoto integrēt realitātē, kurā dzīvojam.

Skarbi rezumējot…

Mīļie, ja mēs gribam ķert garīgās pieredzes un uzskatīt sevi par gaismas būtnēm, piemēram: 

• mēnesgaismā dejot ap ugunskuru pustransa stāvoklī; 
• ticot teorijām, ka cilvēka DNS struktūru veido citplanētiešu gēni un ka Zeme šobrīd caur portālu pāriet 4D un 5D realitātē, kurā mēs visi dzīvosim garīguma gaismā; 
• dzīt sepentus, lai sajustos iekšēji tīrāki;
• dzert ayahuasca, lietot meskalīnu, psilocibīnu, LSD un DMT, lai noķertu dievišķas izjūtas;
• elpot holotropās un atdzimšanas elpas, lai atbrīvotos no vecajām programmām, kas traucē jūsu garīgajā izaugsmē;
• skandēt afirmācijas un lūgšanas, un apzināti meditēt uz vēlamās realitātes iestāšanos;
• un darīt visu citu, ko tik cilvēki (es to skaitā) nedara, lai sajustos kaut par kripatiņu labāk savā dzīvē un pietuvojoties tā sauktajām garīgajām vērtībām…

…un vienlaikus gribat:

• spēt sociāli adekvāti funkcionēt esošajā realitātē, jo citas mums nav;
• dzīvot abpusēji piepildošās attiecībās ar līdzcilvēkiem, nevis tikt izolēti no sabiedrības;
• justies saprasti un piederīgi, nevis atraidīti ar komentāriem, ka jums ir “aizbraucis jumts”;
• saglabāt veselo saprātu, nevis attapties psihiatriskajā klīnikā…

…nu, jūs sapratāt.

Stiprinām savus Ego!

…un, iespējams, mēs atklāsim, ka liela daļa no tā jocīgo lietu saraksta augstāk garīgās attīstības ceļa iešanā nemaz nav nepieciešama, un ka saskaršanās ar dievišķo ir iespējama caur sevis un esošās realitātes akceptēšanu un vienkārši – dzīvošanu.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Farrington, D. P. (2017). Integrated Ego Psychology: Vol. Second edition. Routledge.

Hernbeck, C. H. (2006). Relationships between spirituality, ego strength, and quality of life

Catherine Hacker Hernbeck, Tennessee State University.

Lawlor, S. (2020, Feb 11). Understanding the Ego in Psychology, Spirituality, and Psychedelics. Psychedelic Times. 

Maslow, A. (1962). Toward a psychology of being. D Van Nostrand.

Rindfleish, J. (2007). The “death of the ego” in East-meets-West spirituality. Zygon, 42(1).