Karls Gustavs Jungs “Gars un dzīve”

Ja man kāds jautātu, vai es saprotu Karla Gustava Junga filozofiju un psiholoģiju, es droši vien teiktu, ka man visticamāk vēl daži gadi jānodzīvo, vēl dažas reizes jāpārlasa viņa grāmatas un mazliet vairāk jāiedziļinās viņa biogrāfijā, lai es varētu atbildēt. Tomēr atsevišķi Junga darbi un to fragmenti mani ir tiešām dziļi uzrunājuši. Eseja “Gars un dzīve” ir viens no tiem – citāts ieskatam.

“Dzīves pilnība prasa ko vairāk par Es; tai nepieciešams gars, proti, neatkarīgs un augstāk izkārtots komplekss, kas acīmredzot vienīgais spēj izraisīt visu to dvēselisko iespēju dzīvo izpausmi, kuras nevar sasniegt Es apziņa.

Taču, kā pastāv kaislība, kas tiecas pēc aklas, neapvaldītas dzīves, tā arī pastāv kaislība, kas garam vēlas upurēt visu dzīvi, lai sasniegtu radošo pārākumu. Šī kaislība padara garu par ļaundabīgu audzēju, kas bezjēdzīgi iznīcina cilvēka dzīvi. 

Dzīve ir gara patiesības kritērijs. Gars, kas cilvēkam liedz visas dzīves iespējas un tikai meklē piepildījumu sevī, ir maldu gars – ne bez cilvēka vainas, jo viņa rokās – atteikties vai neatteikties no sevis paša. 

Dzīve un gars ir divi spēki vai nepieciešamības, starp kurām novietots cilvēks. Gars sniedz viņa dzīvei jēgu un vislielākās uzplauksmes iespēju. Taču dzīve ir nepieciešama garam, jo tā patiesībā nav nekas, ja to nevar dzīvot.”

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avots:

Jungs, K. G., (1994), Dvēseles pasaule, sastādījis Šuvajevs, I., Latvijas zinātņu akadēmijas filozofijas un socioloģijas institūts.