Klīniskā un veselības psiholoģija

Klīniskais un veselības psihologs ir speciālists, kurš ieguvis maģistra grādu psiholoģijā, ir reģistrēts psihologu reģistrā. Psihologam, kā psiholoģijas zinātņu speciālistam, ir profesionālas, padziļinātas zināšanas par dažādiem cilvēka emocionāliem, uzvedības un domāšanas procesiem. 

Klīniskie un veselības psihologi palīdz cilvēkiem, kuri pārdzīvo fiziskas, emocionālas un psihiskas veselības problēmas, uzlabot viņu psihisko labklājību. Psihologs palīdz cilvēkiem izprast grūtības, to rašanās iemeslus un mehānismus, palīdz meklēt jaunus risinājuma veidus, apzināties savas stiprās puses un resursus, saprast savas dzīves mērķus un vēlmes. Psihologs palīdz samazināt distresa līmeni un risināt krīzes situācijas, tā sniedzot ieguldījumu veselības uzvedībā, līdzestības un ar klienta  aktivizēšanu saistītu jautājumu risināšanā. Psihologi veselības aprūpes vidē ir iesaistīti arī tādu pasākumu īstenošanā, kas palīdz risināt problēmas sabiedrības psihiskās veselības sektorā.

Kādos gadījumos var vērsties pie psihologa?

Pie psihologa var vērsties tad, ja klients piedzīvo depresiju, trauksmi, panikas lēkmes u.c., ir piedzīvojis traumatisku pieredzi, tiek izjusta personības vai attīstības krīze, bailes, vainas apziņa, adaptācijas traucējumi.

Psihologs palīdz mazināt bezpalīdzības izjūtu, pārvaldīt garastāvokļa svārstības, stabilizēt sociālo ritmu, līdzsvarot attiecības, identificēt kļūdainas domas un pārliecības, noteikt stresa izraisītājus, apgūt problēmu risināšanas paņēmienus.

Pētījumi liecina, ka aptuveni 25% pacientu ar somatiska rakstura sūdzību simptomiem neatrod fizioloģiskus cēloņus, bet viņiem labi palīdz psiholoģiskās intervences (Wahass, 2005). Pētījumi arī liecina, ka mūsdienu psiholoģiskā palīdzība gan klātienē, gan attālināti ir efektīva un rentabla fiziskās un psihiskās veselības uzlabošanai un dzīves kvalitātes paaugstināšanai (Calkins, 2022). Mūsdienu pētījumi liecina, ka psiholoģiskās intervences rezultātus būtiski ietekmē arī psihologa konsultāciju biežums (Ricou et al., 2019). 

Kīniskā un veselības psihologa kompetences

Psihologam savas profesionālās darbības laikā jāattīsta divas galvenās kompetenču grupas: funkcionālās un pamatkompetences. 

Funkcionālās kompetences ir saistītas ar psihologa darba saturu, un raksturo to, ko psihologs dara. Šīs aktivitātes un tām nepieciešamās kompetences: 

• klienta vajadzību noskaidrošana un mērķu izvirzīšana;
• psiholoģiskās izpētes vai novērtēšanas un pakalpojuma plānošana;
• iejaukšanās vai pakalpojuma īstenošana;
• iejaukšanās vai pakalpojuma novērtēšana. 

Savukārt pamatkompetences ir saistītas ar profesionālās ētikas jautājumiem un apraksta, kā psihologi veic savus uzdevumus:

• ētikas, likumdošanas un profesionālo standartu ievērošana; 
• komunikācija un ar to saistītā kompetence;
• profesionālās attīstības turpināšana;
• zinātniska un pētnieciska pieeja; 
• sadarbības kompetences;
• individuālu un kultūratšķirību respektēšana;
• informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana, datu aizsardzība, virtuālā privātuma nodrošināšana un kiberdrošība; 
• pašrefleksija un pašaprūpe. 

Klīniskie un veselības psihologi Latvijā

Kopš 2018. gada psihologa profesija Latvijā pieder reglamentēto profesiju saimei un psihologa izglītību, profesionālo darbību un profesionālās kvalitātes standartus nosaka Psihologu likums, kā arī Ministru kabineta 2018. gada 29. maija noteikumi Nr. 301 “Psihologu noteikumi” un Psihologu ētikas kodekss. Psihologu profesionālo darbību (īpaši ievērojot profesionālās darbības jomu) regulē arī citi normatīvie akti, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums, Izglītības likums, Pacientu tiesību likums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums, Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumi Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība”, Ministru kabineta 2022. gada 11. oktobra noteikumi Nr. 636 “Psiholoģiskā atbalsta kursa noteikumi” u. c., kā arī Psihologu sertifikācijas padomes vadlīnijas. 

Īsa klīniskās psiholoģijas un veselības psiholoģijas vēsture

Klīniskās psiholoģijas zinātnes apakšnozare un profesionālās darbības joma sāka veidoties jau 19. un 20. gadsimta mijā, sākotnēji balstoties uz psihodinamiskajiem modeļiem, un attīstījās, pateicoties arī 20. gadsimta lielajiem satricinājumiem, īpaši pēc pasaules kariem, kad lielam skaitam cilvēku vajadzēja sniegt psiholoģisku palīdzību un atbalstu. Tāpēc var teikt, ka klīniskā psiholoģija līdz ar psiholoģijas teoriju un empīrisko pētījumu rezultātu uzkrāšanos (Mārtinsone u. c. 2016) laika gaitā ir bagātinājusi savas teorētiskās pieejas, vēsturiski veidotās tradīcijas un skolas. Proti, līdztekus pastāv un attīstās gan psihodinamiskās un dzīļu psiholoģijas pieejas, gan humānistiskās psiholoģijas ievirzes, gan kognitīvi biheiviorālās terapijas, gan mūsdienu neirozinātnes u. c. virzieni. 

Savukārt veselības psiholoģijas, kā zinātnes apakšnozares un profesionālās darbības jomas, attīstība aizsākās 20. gadsimta 80. gados, lielā mērā balstoties uz amerikāņu psihiatra un Ročesteras Universitātes pētnieka Džordža Libmena Engela (George Libman Engel) formulēto biopsihosociālo pieeju (Engel, 1977, 1980, vairāk sk. Mārtinsone un Freimane, 2019). Šajā pieejā slimība un veselība tiek skaidrota kā bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru interaktīvas mijiedarbības vienība. Proti, veselības atgūšanai un veicināšanai uzmanība ir jāvelta visām veselības dimensijām individuālā, organizāciju, kopienu un sabiedrības līmenī. 

Veselības psiholoģijas pārstāvji, ideoloģiski balstoties uz biopsihosociālo veselības koncepciju, kopš 80. gadiem attīsta dažādus veselības uzvedības modeļus (Ļevina, 2019a; Ļevina, 2019b; Freimane, 2019) un pēta veselības uzvedību noteicošos faktorus, piemēram, uztverto uzņēmību pret slimību, uztverto slimības nopietnību, uztvertos šķēršļus veselības uzvedībai un šo uzvedību veicinošos faktorus, priekšstatus par slimības bīstamību un tās radīto apdraudējumu, pašefektivitāti, veselības un slimības uztveri, attieksmi pret veselību. 

Var teikt, ka līdz šī gadsimta sākumam vairāk tika uzsvērtas klīniskās un veselības psiholoģijas atšķirības, tostarp, norādot uz atšķirīgo teorētisko orientāciju (Mārtinsone u. c., 2016). Tomēr jau kopš 21. gadsimta 20. gadiem attīstības procesa rezultātā abas šīs jomas ir tiktāl tuvinājušās un savstarpēji bagātinājušās, ka šodien robežas starp tām bieži vien nav strikti nosakāmas. 

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avots:

Koļesņikova, J., Mārtinsone, K., Freimane, G., Mihailovs, J.I. (2022). Klīniskā un veselības psihologa profesionālā darbība veselības aprūpes vidē: aktualitāte, pieredze, izaicinājumi. Rīgas Stradiņa universitāte.