Sinhronitātes pieredze. Garīgo pieredžu veidi, 4. daļa

“Viss notiek ar iemeslu.”  

“Viss, kas notiek, notiek uz labu.” 

“Viss notiek tā, kā tam jānotiek.” 

“Dievs nav mazais bērns.”

Šīs un citas frāzes ar līdzīgu jēgu nereti mūs pavada diendienā. Brīžos, kad notikumi iegrozās mums netīkamās sliedēs, tās sniedz mierinājumu un cerību par gaišāku nākotni. Turēšanās pie idejas, ka ciešanas, sāpes un citas negatīvās emocijas kalpo kādam lielākam mērķim, palīdz mums saglabāt optimismu. Savukārt patīkamu noskaņu ikdienā šāda tipa pārliecības un pieeja dzīvei rada lielāku jēgas izjūtu par notikumiem, kuros esam iesaistīti.

Ideja, ka it visam ir kāda dziļāka nozīme, un ka aiz ikdienas realitātes plīvura mērķtiecīgi pavedienus auž kāds visu organizējošs spēks, ir raksturīga visām reliģijām un garīgajām tradīcijām.

Tieši uz šo pārliecību “bāzes” veidojas viens no garīgās pieredzes veidiem – sinhronitātes pieredze.

Paķidāsim to! Ko par sinhronitātēm saka zinātne?

Kas ir sinhronitātes?

Sinhronitātes ir tādas garīgās pieredzes, kurās cilvēks saskata personīgu nozīmi un zīmīgas sakritības notikumos, kurus ārējs novērotājs uzskatītu par vienkāršu sagadīšanos.

Termins “sinhronitāte”, galvenokārt, tiek asociēts ar šveiciešu psihiatra, analītiskās psiholoģijas pamatlicēja Karla Gustava Junga darbu, un viņa pārliecību par to, ka pastāv prāta daļas, kas ir ieaustas realitātē ārpus mums fiziski uztveramajai pasaulei. Šis ir tīri spekulatīvs uzskats, kuru pašreiz pārbaudīt empīriski nav iespējams – tā ir teoloģiska, filozofiska ideja par pasaules lietu kārtību.

…un, iespējams, ka ticīgam cilvēkam labākā atbilde uz jautājumu “kāpēc mēs piedzīvojam sinhronitātes?” patiešām ir – ka Dievs vai jebkāda augstāka būtne pārvalda Visumu, un ka ikviens no mums šo vadību var pamanīt, ja vien mēs pievēršam uzmanību.

…savukārt skeptiķi sliektos pārliecināt, ka šis fenomens ir tikai “God of the gaps” – augstāka spēka klātbūtnes piedēvēšana visam, ko nav iespējams izskaidrot. Turklāt, izvirzot argumentu, ka attīstoties zinātnei, vietu, kurās Dievs var iejaukties, kļūst arvien mazāk.

Lai nu kā būtu – šis raksts nav par atbildes meklēšanu uz jautājumu, vai šāda “jumta organizācija” pastāv vai nepastāv. Tas ir par tiem atsevišķajiem sinhronitātes pieredzes aspektiem, kurus ir iespējams pētīt zinātniski.

Kāpēc mēs piedzīvojam sinhronitātes? Psiholoģijas skaidrojums

Sāksim ar racionālāko, neinteresantāko un ticīgajiem nepatīkamāko daļu, kas brucina maģijas auru – ar to daļu, kurā visu var izskaidrot ar cilvēka psihes funkcionēšanas mehānismiem.

Psiholoģijā ir zināms, ka cilvēkam ir tendence “uzstiept” jeb “piekabināt” savas gaidas un interpretācijas tam, ko uztveram caur maņām, un tendence atvasināt un piešķirt savu personīgo jēgu notikumiem.

Mums piemīt dabiska tiekšanās meklēt nozīmi it visā, ko mēs piedzīvojam – pat nejaušiem notikumiem, kuriem mēs zinām, ka tie ir savstarpēji nesaistīti.

Turklāt, šāda veida “lietu redzēšanu” ir diezgan vienkārši izraisīt (konkrēta tehnika, kā to izdarīt, nākamajā ierakstā).

Sinhrnonitāte ir pieredze – nevis uzskats, ticība vai pārliecība

Tomēr…

“Viss notiek ar iemeslu” nav tikai pārliecība – tā ir arī transcendenta izjūta, ko mēs “noķeram”, piedzīvojot pārsteidzošas sagadīšanās, kas mūs atstāj mazliet šokētus, pārņemtus un pievērstus tagadnei. Šajos mirkļos mēs piedzīvojam apjausmu, ka it viss šajā pasaulē ir perfektā lietu kārtībā – ka it viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Sinhrnonitātes parādās intuitīvi, pēķšņi un bez īpaša iemesla. Tās var būt dažādas intensitātes – no viegla, neskaidra, miglaina déjà vu līdz pārņemošai, emocionāli izjustai, spilgti pamanāmai pieredzei par to, ka notikumiem, dzīvei piemīt kāds izvērsts raksts, kas ir tikai aptuveni nojaušams, jūtams intuitīvi un drīzāk atklājams, nekā plānojams.

Sinhronitāšu piedzīvošana ir saisīta ar augsāku jēgas izjūtu dzīvē, augstāku pozitīvo emociju līmeni un labākām savstarpējām attiecībām cilvēka dzīvē.

Interesanti, ka vieniem cilvēkiem spēja “saredzēt rakstus aiz plīvura” ir izteiktāka, nekā citiem. Dažkārt šī spēja cilvēkam var palīdzēt saskatīt mazāk pamanāmas, bet eksistējošas sakarības, bet dažkārt – rosina redzēt kaut ko, kā patiesībā nav.

Bet…Kas par daudz, tas par skādi! Vai tas attiecas arī uz sinhronitātēm?

Jā!

Ja skatāmies no citas – psihopatoloģijas – šķautnes, tad sakarību uztveršanu starp nesaistītiem notikumiem sauc par apofēniju, un tā norāda uz tendenci pārmērīgi mentalizēt uztvertos notikumus.

Cilvēki, kuriem ir augsti apofēnijas rādītāji parasti cieš no paranojas izpausmēm, piemēram, vajājošām idejām, ka kāds viņus apdraud.

Vēl viena apofēnijas izpausmes forma ir pieķeršanās sazvērestības teorijām, kas pakārto apstiprinājumu saskatīšanu šīm teorijām ārējos ikdienas notikumos.

Krišana galējībās psihiskajai veselībai nepalīdz

Turpinot, ir jānošķir divi līdzīgi fenomeni – paranoja un pronija.

Paranojas gadījumā cilvēks interpretē šķietamās sakarības kā viņu apdraudošas (“pasaule ir sazvērējusies, lai darītu man ļaunu”).

Pronijas gadījumā cilvēks interpretācija ir pozitīva (“pasaule ir sazvērējusies, lai darītu man labu”).

Sinhronitāšu gadījumā cilvēkam vairāk ir raksturīga pronija. Tomēr arī pronijai ir savas ēnas puses – tā var rezultēties lētticībā un pārlieku lielā paļāvībā uz apstākļiem.

Vienvārd’ sakot – galējības nav veselīgas ne to negatīvajā, ne arī pozitīvajā izpausmes formā. Kad cilvēks sāk saskatīt sarežģītas lietu sakarības un īpašas vēstis teju katrā notikumā, ir laiks apmeklēt psihiskās veselības speciālistu.

Rezumējot uz labas nots

Jā, mūsu psihe ir tā iekārtota, ka mēs meklējam un piešķiram nozīmi notikumiem, un mums patiešām nav iespējas ne noliegt, ne apstiprināt šīs dziļākās nozīmes esamības faktu. Un – lai gan tendence piedzīvot sinhronitātes ir saistīta ar dažādām psihiskajām saslimšanām, lielākoties sinhronitātes nav patoloģiskas.

Pētījumi liecina, ka cilvēki sinhronitātes uztver un apraksta kā garīgas pieredzes. Ne no tā intensīvākā spektra, bet tomēr. Tās ir mirklīgas sastapšanās ar kaut ko, kas stāv pāri mums.

Šīs pieredzes mums var radīt izjūtu par pasauli, kā par brīnumainu vietu. Tās palīdz mums ieraudzīt notikumus sev apkārt kā jēgpilnus un rast ticību, ka dzīvei ir tendence iegriezties mums par labu. Tās palīdz mākonim atrast zelta maliņu.

Sinhrnonitātes ir mūsu ikdienas brīnumi, kas raisa godbijības izjūtu par to, kā ir iekārtota šī pasaule un kādā sasaistē mēs katrs ar to esam. Turklāt, cilvēki, kas tās piedzīvo, patiesi ir mazliet laimīgāki…

Bonusā: Vēlies piedzīvot “sinhronitātes”?  Šeit tehnika, kā palielināt to parādīšanās iespēju

Seko soļiem:

1. Izvēlies kādu simbolu, objektu vai notikumu, kuru Tu redzi vai piedzīvo bieži! Piemēram, mašīnas numura zīmes, pulksteņa ciparnīcu, grāmatu, radio klausīšanos, TV skatīšanos, kokiem mežā, augiem pļavā u.tml.
2. Pievērs pastiprinātu uzmanību šim simbolam, objektam vai notikumam.
3. Visticamāk, ka ar laiku sāksi pamanīt konkrētas ciparu kombinācijas, tekstus, tematikas utt.
4. Paplašini pamanīto informāciju – meklē nozīmi aiz tās! Apdomā, piemēram, kāda ir pamanīto objektu simboliskā nozīme (piemēram, balts putns simbolizē mieru) un mēģini atšifrēt, kā tas sasaucas ar Tavu dzīvi?
5. Ja interpretēsi šīs zīmes kā vēstis no augstāka spēka, visticamāk izjutīsi emocionālu pacēlumu.

Ņem vērā, ka šo tehniku ir radījuši cilvēki, kuri noliedz jebkāda veida sagadīšanās pastāvēšanu, un iedrošina cilvēku mērķtiecīgi meklēt dziļāku nozīmi aiz ikdienas notikumiem.

Ja skatāmies piezemētāk, tad – šīs tehnikas piekopšana var tikt tulkota gan kā zīmju meklēšana no Dieva, gan arī kā veids, kā izmantot mūsu prāta nepilnības, lai saskatītu lielāku nozīmi nejaušībās. Pierādīt, vai tās ir zīmes, vai tikai sagadīšanās, pašreiz nav iespējams.

Man personīgi šķiet, ka šādas tehnikas piekopšana ir tikai tāda dauzīšanās ar mūsu prāta darbības baltajiem laukumiem. Bet jautrībai varbūt der! 🙂

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avots: 

Yaden & Newberg. (2022). The Varieties of Spiritual Experiences. 21st Centuty Research and Perspectives. Oxford University Press