Sistēmiskais darbs jeb Helingera metode indivīda un ģimeņu dzīvē

Viena no spēcīgākajām metodēm darbam ar cilvēku, ko līdz šim brīdim esmu iepazinusi, ir sistēmiskais darbs, kas tiek veikts pēc vācu psihoterapeita Berta Helingera (Bert Hellinger) atklātajiem lauka darbības principiem. Pati šo metodi apgūstu kopš 2018. gada – Systemic Constellations Centers Riga (SCCR) apmācībās, un šobrīd sāku justies gana droša spējā saviem vārdiem izskaidrot, kas un kāda ir Heligera sistēmiskā pieeja. Ceru, ka, lasot turpmākās rindas, radīsies gan ieskats, gan interese par to. Rakstā gan par manu personīgo pieredzi ar sistēmisko darbu, gan maza teorētiskā bāze par pašu metodi.

Izkāpt no aizspriedumiem

Šķiet, pirmais, no kā būtu vēlams tikt vaļā, sastopoties ar vārdu “Helingers”, ir ačgārni priekšstati par to. Tādi sabiedrībā eksistē, jo metodi izmanto dažādi cilvēki, dažādiem mērķiem un bieži vien visai pārprastā veidā. Līdz ar to ir tikai normāli, ka pirmā reakcija uz šo vārdu ir uz aizspriedumiem balstīta. Arī man pašai nācās no tiem izkāpt.

Vēl pirms dažiem gadiem mans priekšstats par vārdu “Helingers” bija visai šaurs, un, atklāti sakot, izpratne par to bija tālu no patiesības. Kaut kur pa ausu galam biju dzirdējusi par kaut kādiem cilvēkiem, kas, izmantojot kaut kādu mistisku Helingera metodi ved cilvēkus atpakaļ pagātnē, kur viņi var atrisināt attiecības ar saviem tuviniekiem. Savā prātā biju uzbūvējusi ainiņu, ka tas ir kaut kas regresīvajai terapijai vai garu izsaukšanai līdzīgs, ļoti ezotērisks (šī vārda negatīvajā nozīmē) un pilnīgi noteikti nav domāts man. Ko lai saka… Laikam tādā sabiedrībā mēs dzīvojam – sabiedrībā, kas, pārstāstot kaut kur dzirdētus citu cilvēku viedokļus un tenkas, rada cits citam aplamas izpratnes par lietu nozīmi un jēgu.

Par laimi, man bija iespēja saskarties ar savu priekšstatu aplamību. 2018. gada pavasarī es dažu veiksmīgu sakritību rezultātā satapos ar Ivetu Apini, SCCR dibinātāju un vadītāju, kura ar šo metodi strādā nu jau vairāk nekā 10 gadus, un Latvijā vada arī apmācības, kurās to iespējams apgūt gan ģimeņu, gan organizāciju kontekstā. Apmācības tiek organizētas sadarbībā ar Nīderlandes Berta Helingera institūtu (Bert Hellinger Instituut Nederland), kas ir viena no vadošajām organizācijām pasaulē šīs metodes izmantošanā un attīstīšanā. Apmācībās Latvijā regulāri tiek pieaicināti arī pieredzējuši un pasaulē atzīti ārvalstu pasniedzēji.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, vai es pati izvēlējos šo metodi apgūt, es teiku – diez vai. Drīzāk šī metode izvēlējās mani – dzīve man to iedeva negaidot. Nedēļas sākumā iepazinos ar Ivetu un nedēļas beigās jau sēdēju apmācību grupā ar puspavērtu muti, pateicības izjūtu un ar domu: “Es tomēr neesmu jukusi! Es neesmu viena, kas to visu redz un uztver! Pasaulē jau ir cilvēki, kas par to raksta, runā un sauc to vārdos!” Kaut kādā mērā es jutos atpestīta. Tas gan nenozīmē, ka mana turpmākā dzīve kļuva vieglāka (un ka “kopš tās dienas es kļuvu veiksmīga un laimīga”), tomēr lielāka skaidrība par lietu kārtību gan parādījās. 

“Zināšanas par starppaudžu lojalitāti netiek glabātas prātā, bet gan dziļākos sistēmas, ģenētikas un šūnu apziņas līmeņos.” (Gottesman & Hansen, 2005, kā minēts Cohen, 2006). 

Manuprāt, minēto citātu varētu saukt par ģimenes sistēmisko sakārtojumu bāzes teoriju. Definīcija izcila, tomēr ticu, ka prasās pēc skaidrojuma, ko secīgi, par soļiem centīšos dot turpmāk.

Kas ir ģimenes sistēmisko sakārtojumu teorijas pamatā?

Ģimenes sistēmiskie sakārtojumi ir metode, kas indivīdu skata ne vien viņa personīgās biogrāfijas, bet arī viņa ģimenes sistēmas kontekstā, skarot starppaaudžu jautājumus. Sistēmiskais darbs ietver terapeitiskas intervences, kas aizgūtas no sistēmiskās ģimenes terapijas, eksistenciālās un humānistiskās psiholoģijas un Dienvidāfrikas Zulu cilts cieņpilnās attieksmes pret senčiem (Cohen, 2006).

Ko atklāja Berts Helingers?

Berts Helingers strādāja ar cilvēkiem – daudz, faktiski visas savas pieauguša cilvēka dzīves garumā. Vēl Berts Helingers lielu savas dzīves daļu veltīja mācībām par cilvēka funkcionēšanu – eksistenciālajai terapijai, pshoanalīzei, hipnoterapijai, geštaltterapijai, neirolingvistiskajai programmēšanai u.c. Ap 60 gadu vecumu (1985. gadā) viņš darbojās savā privātpraksē Vācijā, un viņa sniegumu un izmantotās metodes demonstrācijas treniņā atzinīgi novērtēja ievērojams vācu psihiatrs Guntards Vēbers (Gunthard Weber). Vēl pēc 10 gadiem Berts Helingers bija starptautiski pazīstams grāmatu un metodes autors (Cohen, 2006).

Daudzu darba gadu garumā viņš atklāja, ka esībā, kurā mēs pastāvam (kosmiskajā apziņā, kurā ir ietverts ikviens no mums) pastāv noteikta kārtība, noteikts likumsakarību kopums – noteikts veids, kā notiek lietas un kāpēc. 

Šī teorija pauž ideju, ka mūsu dzīves ietekmē ne vien mūsu individuālā apziņa (griba, vēlmes, attieksme, vērtības u.c.), bet arī lielāki spēki, kas pastāv ārpus mūsu ego. Viens no tiem ir sistēmiskā apziņa, sistēmiskais spēks. Velkot paralēles ar šveiciešu psihiatra un psihoanalītiķa Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) teorijām, to var saukt arī par kolektīvo apziņu. Iespējams, varētu teikt, ka Junga atklājums bija tas, ka pastāv kolektīvais lauks, savukārt Berts Helingers atklāja tā darbības principus.

Sistēmiskais (kolektīvais) lauks pastāv un tajā pastāv noteikta kārtība. Ir tikai viena problēma – mēs savā ikdienā, caur ļoti vienkāršām un it kā saprotamām rīcībām, bieži vien šo sistēmisko kārtību jaucam un pat darbojamies pret to. Tā rezultātā mēs slimojam (kā fiziski, tā garīgi), mums rodas sarežģījumi attiecībās ar līdzcilvēkiem, grūtības sasniegt mērķus vai pat izvirzīt tos un dažādi citi ikvienam no mums labi pazīstami enkuri un šķēršļi. 

Berts Helingers definēja šīs gan individuālās, gan sistēmiskās apziņas likumsakarības jeb principus, un, radīja sistēmisko sakārtojumu metodi, caur kuru iespējams piekļūt sistēmiskajā (kolektīvajā) laukā esošajai informācijai, un, iespējams, pat izmanīt tās stāvokli. Tā rezultātā klienta dzīvē var sākt notikt pārmaiņas.

Laika gaitā Helingera atklātos principus savā darbā ir iekļāvuši dažādu palīdzošo profesiju pārstāvji – psihiatri, psihologi, biologi, organizāciju konsultanti, izglītības sektora darbinieki. Minot konkrēti, piemēram, biololoģijas doktors, morfiskās rezonanses (morphic resonance) hipotēzes autors Rūperts Šeldreiks (Rupert Sheldrake); biomedicīnas un psiholoģijas doktors, Somatiskās Pieredzes (Somatic Experiencing) metodes autors darbā ar traumas dziedēšanu Pīters Levins (Peter Levine) u.c. (Cohen, 2006).

Ar ko šī metode ir mazliet īpaša?

Pirmkārt, darbs notiek ar neapzināto (ar to domājot kaut ko, kas patiešām nav apzināts). Ikdienā, tās ir problēmas, kuru cēlonis visticamāk ir meklējams sistēmiskajā (kolektīvajā) laukā – tās kurās mēs vienkārši attopamies atkal un atkal, un atkal. Tās ir mūsu attieksmes, uzvedības un rīcības, kuras mēs nespējam izmanīt pat tad, ja apzināmies to, ka tās pastāv (un esam izmēģinājuši vismaz 10 ieradumu mainīšanas paņēmienus, tomēr bez panākumiem). Sistēmisks raksturs ir situācijām, kuru priekšā apzinātā griba ir bezspēcīga, jo sistēmiskais spēks ir kaut kas daudz lielāks par to. Domāju, ka mums katram dzīvē ir vismaz viens šāds gadījums. Labā ziņa – ar Helingera metodi var tikt pie impulsa vai soļa pretī risinājumam pat situācijās, kad šķiet, variantu vairs nav.  

Otrkārt, darba fokusā ir sistēma, kurā cilvēks ir ietverts, nevis atsevišķs indivīds. Jo, gribam to vai nē, ne vien katram no mums ir intereses, bet arī katrai sistēmai, kurā esam iesaistīti, ir savas intereses (ģimenei, darbam, skolai, valstij, Eiropas Savienībai utt.). Bieži vien mūsu personīgās un sistēmas intereses pretrunā viena ar otru. Un, gribam to vai nē, sistēmas intereses vienmēr ir spēcīgākas par mūsu personīgajām interesēm (un ja mēs darām kaut ko, kas kaitē sistēmai kā kopumam, mēs dabonam pa mici – tam ir sekas). 

Treškārt, ģimenes sistēmiskajos sakārtojumiem tiek skatīti jau pieminētie starppaudžu jautājumi. Ko tas nozīmē? Metodes teorija balstās uz to, ka mūsu dzīves laikā gūtās traumas, piedzīvotās traģēdijas, slimības, arī spēcīgas šķietami neizskaidrojamas un nepamatotas jūtas vai, gluži otrādi, jūtu neesamība un citas problēmas, var būt simptomātika, kas aicina pievērst uzmanību notikumiem, gadījumiem mūsu ģimenes un dzimtas vēsturē – pievērst uzmanību traumai, ko kāds (vai vairāki) ir piedzīvojis, bet nav pārdzīvojis.

Maza atkāpe no tēmas

Te jāpiemin, ka traumai ir interesanta daba un vēl interesantāka saspēle ar cilvēka psihi. Katra cilvēka dzīve ir bagāta ar notikumiem, un šie notikumi ne vienmēr ir patīkami. Spēcīgi negatīvi notikumi rada psiholoģiskas traumas, un ne visas traumas psihe spēj uzreiz pārstrādāt. Galējās situācijās, nespējot izturēt emocionālās sāpes, psihe traumatisko notikumu izslēdz. Runājot metaforās, tā nošķeļ no apziņas daļu sevis, lai nebūtu jājūt sāpes. Tiek saglabāta psihes veselā daļa un cilvēks turpina funkcionēt – izdzīvo. Vēl – trauma sevi dziedē, sevi atkārtojot. Tāpēc no traumas atbrīvoties var tikai izejot tai cauri, piedzīvojot neizdzīvotās sāpes. Vēl – ne visas traumas dzīves laikā cilvēks spēj atrisināt.

Helingera metodes ideja ir – jebkura neizstrādāta trauma, ko piedzīvojis kāds no ģimenes sistēmas dalībniekiem, tiecas sevi atkārtot (aktualizēt) ar mērķi integrēt zudušo daļu atpakaļ kopējā sistēmā. Šī traumas aktualizācija tiek realizēta caur sistēmai piederošu cilvēku nākamajās paaudzēs. Piemēram, ģimenes gadījumā, vecvecāku traumas var tikt aktualizētas caur mazbērniem. Līdz ar to pastāv varbūtība, ka mūsu dzīves neveiksmes, neattiecas tikai uz mums, kā uz indivīdiem – pastāv iespēja, ka mēs, kā sistēmas dalībnieki, tās esam saņēmuši (un nodosim) no paaudzes paaudzē. 

Skumjā ziņa – tas notiek neatkarīgi no mūsu personīgās gribas to darīt vai nē, jo kaut kur dziļi sevī mēs esam lojāli katrai sistēmai, kurai piederam. Jo īpaši – savas ģimenes sistēmai.

Katrā mazākajā daļiņā ir iekodēta visa kopuma informācija

Labā ziņa – šai zudušajai informācijai ir iespējams piekļūt. Kāpēc? Jo mēs neesam tikai ķermeņi ar operētājsistēmu “smadzenes”, kam ir pieeja tikai tai informācijai, ko esam piedzīvojuši personīgās biogrāfijas ietvaros. Katrā šūnā, katrā mazākajā materiālās un nemateriālas pasaules daļiņā atrodas informācija par visu, kas jebkad ir eksistējis, eksistē un eksistēs. Varbūt tam tā uzreiz ir grūti noticēt, tomēr pierādījumu rodas arvien vairāk – nu jau pat oficiālās zinātnes līmenī.

Skeptiķiem atgādināšu, ka vēl pirms 150 gadiem pasaule ticēja idejai, ka cilvēka prātam ir tikai apzinātā daļa. Ideja par zemapziņu kļuva populāra tikai 19. gadsimta beigās. Šodien mēs to pieņemam kā pašsaprotamu. Skatoties uz mūsdienu zinātnes atziņām, man personīgi izskatās, ka vēl pēc 150 gadiem ideja, ka informāciju ir iespējams iegūt no lauka, šķitīs tikpat loģiska. Mēs darām to jau šodien (es noteikti), tikai mēs to vēl ne līdz galam apzināmies.

Lūk, atgriežoties pie tēmas… Informācijai par to, kas ir noticis vai vismaz informācijai, kas sistēmai ir nepieciešams, lai tā spētu atjaunot sevī kārtību (integrēt nošķeltās daļas), ir iespējams piekļūt caur sistēmisko sakārtojumu metodi. Pēc būtības, tas ir veids, kā piekļūt informācijai, kas glabājas ārpus mūsu smadzenēm – laukā jeb dziļākā sistēmas, ģenētikas un šūnu apziņas līmenī.

Kā notiek darbs ģimenes sistēmiskajos sakārtojumos?

Sistēmisko sakārtojumu process ir fenomenoloģisks, kas nozīmē, ka klients nevis tiek virzīts uz kādu noteiktu mērķi un atbilžu meklēšanu ārpusē (apstākļos, notikumos, attieksmēs u.c.), bet gan tieši otrādi – tiek strādāts ar to, kas atklājas, dzimst, atveras darba procesā (Cohen, 2006).

Šo fenomenoloģijas principu jeb stāvokli, kurā pastāv iespēja atklāties atbildei, nākamajam solim vai dažkārt arī risinājumam, sauc arī par tukšo vidu, un tas ir metodes atslēgas elements. To precīzi ir aprakstījis pats Helingers: “Pastāv divas iekšējās kustības, kas ved uz atklāsmi. Viena tiecas uz āru, vēloties saprast un kontrolēt nezināmo. Tā ir zinātniska pieeja… Otrā kustība notiek, kad mēs uz mirkli apstājamies un pārtraucam mūsu centienus izprast nezināmo un ļaujam mūsu uzmanībai plūst – nevis virzībā uz detaļām, kuras mēs spējam definēt, bet gan uz kopumu… Mēs apturam kustību, kas tiecas uz āru, atkāpjamies soli atpakaļ, līdz nonākam iekšējā klusumā, kurā spējam saskarties ar lielāka veseluma plašumu un sarežģītību” (Hellinger, 2001, p. 2).

Starp citu, šis pats princips un piekļūšana tukšā vidus stāvoklim ir gari, plaši un bezgala gudri aprakstīts grāmatā Klausa Otto Šarmera “U-Teorija”.

Kas tieši notiek ģimenes sistēmiskajos sakārtojumos?

Praktiski sistēmiskais sakārtojums izskatās mazliet dīvaini un notiek apmēram tā: nodarbību zālē sēž grupa ar cilvēkiem. Grupas priekšā sēž vadītājs (fasilitators). Katrs dalībnieks izvirza tēmu (situāciju, problēmu), ar kuru gribētu strādāt. Grupas vadītājs izvēlas vienu no dalībniekiem, kurš iznāk grupas priekšā un apsēžas blakus vadītājam, kurš lūdz viņam vēlreiz noformulēt savu jautājumu. Dalībnieks dažos teikumos izstāsta situāciju. Grupas vadītājs īsi intervē dalībnieku, mēģinot iegūt informāciju par to, kas sistēmā varētu stāvēt aiz konkrētās problēmas (kuri cilvēki ģimenē un kādi notikumi varētu būt iesaistīti). Pēc tam vadītājs lūdz dalībnieku izvēlēties no pārējiem grupas dalībniekiem cilvēkus, kas varētu sakārtojumā aizvietot viņa ģimenes locekļus (piemēram, mammu, tēti) vai citus elementus (piemēram, noslēpumu, slimību). Dalībnieks tiek lūgts nostādīt aizvietotājus telpā – pēc izjūtām. Kad tas izdarīts, dalībnieks atgriežas savā vietā blakus vadītājam. 

Kādu brīdi telpā valda klusums. Vienīgais vadītāja, dalībnieka un aizvietotāju uzdevums ir uztvert informāciju no lauka (iespēju robežās nejaucot iekšā savu personīgo attieksmi, vērtību sistēmu vai sevi jebkādā izpausmē). Uzdevums ir vērst uzmanību uz iekšpusi – nonākt augstāk aprakstītajā tukšā vidus stāvoklī un nolasīt informāciju, kas, esot šajā stāvoklī, atklājas. 

Vadītājs, ņemot vērtā Berta Helingera definētās ģimenes sistēmas likumsakarības, un arī informāciju, ko pats uztver, atrodoties tukšā vidus stāvoklī, apjautā sakārtojuma dalībniekus. Pēc tam vadītājs veic intervences vai ļauj notikt kustībām, kas sistēmā ir nepieciešamas, lai klients spētu spert soli pretī savas problēmas risinājumam. Intervences var būt, piemēram, pagriešanās pretī vienam vai otram aizvietotājam, dalībnieka ienākšana savā vietā sakārtojumā, teikumi, kas tiek pateikti, piemēram, mātes vai tēva aizvietotājam u.c. Sakārtojuma laikā telpā visbiežāk valda zināma spriedze – ir uztverama dalībnieka ģimenes sistēmas lauka enerģija. Sakārtojums visbiežāk beidzies tad, kad klients ir spēris soli pretī risinājumam, saņēmis sev nepieciešamo informāciju vai spriedze (lauka enerģija) ir izklīdusi.

Viens sakārtojums ilgst apmēram pus stundu līdz stundu. Darbības sakārtojumā ir lēnas, plūstošas un reizēm ir vajadzīgs laiks, lai dalībnieks vai aizvietotājs spētu, piemēram, spert soli pretī kādam citam sakārtojuma dalībniekam vai vienkārši spētu paskatīties uz kādu. Reizēm (visbiežāk), to, kas tieši notika sakārtojuma laikā, izskaidrot ar prātu nav iespējams. …un tas arī nav vajadzīgs, jo procesi neapzinātā plānā notiek arī tad, ja mēs tos neizprotam. 

Tas nav teātris. Tā ir dzīve

Būtiski ir saprast, ka sistēmiskie sakārtojumi nav lomu spēle (kā tas ir, piemēram, psihodrāmā) – aizvietotāji nespēlē scenārijus un neizpilda nekādas iepriekš noteiktas darbības. Viņi vienkārši ir, uztver to, ko pastāv šeit un tagad brīdī, un reflektē par to, kad tiek jautāts. Turklāt šī uztvere nav aktīva, bet gan drīzāk pasīva – nevis kā mēģinājums kaut ko speciāli sajust, bet gan vienkārši nolasīt to, kas jau ir.

Tāpat gribētu uzsvērt, ka spēja uztvert sistēmenerģiju nav nekas pārdabisks vai tikai īpaši jūtīgiem cilvēkiem raksturīgs – mēs katrs to darām ik dienu. Uztvert sistēmenerģiju spēj visi – bez izņēmuma. Piemēram, situācijās, kad ieejot telpā, paši sev nesaprotamu iemeslu dēļ sajūtam spriedzi. Vai situācijās, kad sastopamies ar cilvēku, kas pret mums izturas draudzīgi, tomēr rodas vēlēšanās turēties pa gabalu, un daudzās citās. Darbs ar sistēmiskajiem sakārtojumiem ir veidots ar mērķi uztvert, nolasīt un, iespējams, transformēt, tieši šāda tipa informāciju – tādu, kuru mēs piefiksējam, bet bieži vien nesaprotam, kur tā radusies (un visbiežāk apziņas līmenī apšaubām to, ko esam uztvēruši, sevišķi, ja tas nav saskaņā ar “ārēji redzamo”).

Vēl, būtiski, ka sakārtojuma laikā (it kā no nekurienes) var tikt piedzīvotas spēcīgas emocijas un jūtas, spēcīgas ķermeniskas reakcijas. Es personīgi sakārtojumos esmu jutusi gan galvas reiboņus, gan ceļu drebēšanu, gan nespēju parunāt, gan citas fiziskas un emocionālas izpausmes. Skatoties no Ņūtona fizikas viedokļa, šīm reakcijām nav pamata rasties, un tās nevar izskaidrot ar prātu. Tās rodas lauka ietekmē – saskaroties ar informāciju, kas tajā glabājas, šūnu līmenī nolasot informāciju no kopuma.

Reizēm sistēmiskais sakārtojums nepavisam nav viegls darbs. Reizēm solis pretī risinājumam pieprasa ļaut sev būt ievainojamam citu cilvēku priekšā. Tomēr, iepazīstot šo metodi no dienas jo labāk, es viennozīmīgi varu teikt, ka šajā procesā ir kaut kas ļoti, ļoti dziļi dziedinošs un tas patiešām iedod cita līmeņa atspērienu attīstībai – neatkarīgi no tā vai mēs ticam lauka un sistēmas eksistencei vai nē. 

Ielēkt jaunu domāšanas modeļu vilcienā

Manuprāt, mēs dzīvojam ārkārtīgi interesentā laikmetā. Laikā, kad tas, kas bija patiesība vakar, šodien jau ir maldi vai vismaz puspatiesība, jo vakardienas zināšanas ir papildinātas ar jaunām. Tas ir bezgala interesanti un reizē arī izaicinoši, jo arvien rūpīgāk jāizsver, kam ticam, un tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka jau rīt no savām pārliecībām var nākties atteikties. 

Iespējams, reizēm šī apziņa rada trauksmi, jo prāts ir radis meklēt stabilitāti un paredzamību, tomēr tajā ir arī kaut kas bezgala skaists. Tajā ir bezgala daudz plūšanas, paļaušanās un ticības – ticības tam, ka lauks zina, ko dara. Tas ved. Mums tikai atliek tam padoties. Atvērties nezināmajam. Tāpēc noslēguma vēlējums gan sev pašai, gan skeptiķiem (kuriem pati bieži piederu), gan tiem, kam šis viss šķiet tikai pašsaprotams ir: būt atvērtiem tai informācijai, kas pie mums ierodas; tai nākotnei, kas vēlas ierasties – būt atvērtiem laukam.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Cohen, D.B., (2006). “Family Constellations”: An Innovative Systemic Phenomenological Group Process From Germany. The Family Journal: counseling and therapy for couples and families, Volume 14(3), 226-233 

Gottesman, I. I., Hansen, D. R. (2005). Human development: Biological and genetic processes. Annual Review of Psychology, 56, 263-288.

Hellinger, B. (2001). Love’s own truths: Bonding and balancing in close relationships (M. Oberli-Turner & H. Beaumont, Trans.). Phoenix, AZ: Zeig, Tucker & Theisen. (Original work published 1994)

Šarmers. K.O. (2018). “U-Teorija”. Zvaigzne ABC