Garīgums un reliģiozitāte var palīdzēt pārvarēt satraukuma brīžus

Garīgumam un reliģiozitātei ir ārkārtīgi daudz izpausmes formu: baznīcas apmeklēšana, reliģisko rituālu piekopšana, lūgšanās pirms miega, meditācija no rīta, domu sūtīšana Kosmosam, personiskas saiknes un attiecību veidošana ar kādu augstāku spēku iztēlē, piedalīšanās šamanistiskos rituālos, ieklausīšanās eņģeļos vai garīgajos pavadoņos, interese par misticismu, ezotērisku prakšu piekopšana… šīs ir tikai dažas no tām.

Daudzi no garīguma un reliģiozitātes izpausmes veidiem atbalsta un veicina psihisko veselību, savukārt citi ilgtermiņā tai kaitē vai pat liecina par iespējamu psihisku saslimšanu. Tomēr, lai kāds būtu ilgtermiņa iznākums, ir zināms, ka jebkurā izpausmes formā garīgums un reliģiozitāte pilda kādu būtisku psiholoģisko funkciju – sniedz mierinājumu.

Garīgums un reliģiozitāte kā ikdienas trauksmes pārvarēšanas instruments

Viena no garīguma un reliģiozitātes psiholoģiskajām funkcijām ir pasargāt personu no ikdienas satraukuma brīžiem.

Mirkļi, kad izmantojam vēršanos pie kāda augstāka spēka, lai iegūtu mierinājumu, ir, piemēram, tie brīži, kad sakām sev tādas frāzes kā “Dieviņš par visu parūpēsies”, “viss ir Dieva rokās”, “es ar Augšu sarunāju, lai notiek tā, kā es vēlos” arī “viss notiek tā, kā tam jānotiek”, “kā liktenis būs lēmis” u.tml.

Tāpat daudzi ikdienas rituāli un prakses, kas ietver dievišķā piesaukšanu tiek veiktas ar sevis mierināšanas funkciju. Piemēram, aizlūgšana par sev tuvajiem cilvēkiem vakarā pirms gulēt iešanas; saruna ar Augstāko pirms svarīga dzīves notikuma; svētības palūgšana noteiktu procesu izvešanai, savienības slēgšanai u.c.

Trauksmes pārvaldīšanas pamatā ar garīguma un reliģiozitātes starpniecību ir ticība tam, ka kāds lielāks, augstāks, varenāks spēks vai būtne rūpējas par to, lai viss gala beigās beigtos mums labvēlīgi. Kā arī – ka ir kāds lielāks, augstāks, varenāks spēks vai būtne, kura mūs klusībā pasargā no mums nevēlamiem notikumiem un to sekām.

Interesanti, ka, lai gan par garīgumu un reliģiozitāti psiholoģijā pastāv pretrunīgi uzskati, idejai, garīgums un reliģiozitāte palīdz mazināt trauksmi, šķiet, piekrīt visas pretēji domājošās puses. Jo īpaši psihodinamiskās pieejas pārstāvji norāda, ka garīgums un reliģiozitāte pilda trauksmes aizsardzības funkciju pieaugušajiem līdzīgā veidā, kā to pilda vecāki saviem bērniem. 

Vēršanās pie dievišķas dimensijas sniedz komforta, aizsardzības izjūtu, atbildes un cerību brīžos, kad cilvēks ir satraucies par to, ka varētu nenotikt tas, ko viņš vēlas, vai varētu notikt tas, ko viņš nevēlas. 

Ideja par augstāka spēka esamību nodrošina cilvēkam paļaušanos, drošības izjūtu un cerību. Turklāt zināms, ka īpaši būtiski tas ir cilvēkam, kuri izjūt ir šaubas par sevi, saviem iekšējiem var ārējiem resursiem.

Garīgums un reliģiozitāte kā instruments nāves baiļu pārvarēšanai

Starp visiem satraukumu un trauksmes avotiem, ir kāds, kurš raksturīgs teju katram cilvēkam – tās ir bailes no nāves. Apziņa, ka ikviens cilvēks ir mirstīgs, ir klātesoša katra cilvēka dzīvē, visas apzinātās dzīves garumā. Arī šīs bailes lielā mērā cilvēkiem palīdz pārvaldīt garīgums un reliģiozitāte.

Bailes no nāves tiek pārvaldītas, pieņemot kultūras piedāvātos pasaules uzskatus, kas sniedz priekšstatu par Visuma, pasaules izcelsmi un tajā pastāvošo kārtību. Šis ietvars parasti ietver arī uzskatu un pasākumu kopumu, pēc kuriem dzīvot, lai dzīve būtu izdevusies un “pa prātam” augstākam spēkam.

Mierinoša ir ideja par atbilstību šiem Visuma standartiem. Tas ļauj uzskatīt dzīvi par vērtīgu un sniedz solījumu, ka dzīve zināmā veidā turpināsies arī pēc nāves. Tādējādi apziņa par nāves tuvošanos emocionāli kļūst mazāk apdraudoša.

Nāves tēma bagātīgi tiek apskatīta ikvienā garīgajā un reliģiskajā tradīcijā. Savukārt lielākā daļa pētījumu liecina, ka reliģiozām personām bailes no nāves ir mazāk raksturīgas.

Kas notiek ar cilvēku dzīves periodos, kad lielu satraukumu nav?

Satraukuma stāvoklim ir pretpols – miera izjūta. Kā garīgums un reliģiozitāte iederas šajā situācijā? Daudzi autori norāda, ka tad, kad cilvēka trauksme ir pārvaldīta, persona tiecas vairāk izzināt pasauli, kas attiecīgi noved pie vēlmes augt un attīstīties (self-growth). 

Būtiska nianse – trauksmes neesamība nenozīmē gluži to pašu, ka cilvēka dzīvē nav problēmu, vai ka viņa dzīvē nav satraukuma brīžu. Ar lielākiem un mazākiem sarežģījumiem sastopas ikviens cilvēks jebkurā dzīves periodā. Tomēr cilvēka dzīvē ir periodi, kad dzīve rit mierīgāk tādā izpratnē, ka satraukuma brīži tiek vieglāk pārvaldīti – problēmas tiek konstruktīvi risinātas, cilvēks jūtas iekšēji emocionāli stabils un kopumā tiek galā ar ikdienas pārbaudījumiem bez liela emocionālā saspringuma.

Lūk, šādā dzīves periodā cilvēks var sākt izjust dabisku vēlmi pēc izaugsmes, attīstības – pēc jauna paplašinājuma un, iespējams, pat izaicinājuma.

Šajā kontekstā, jo īpaši humānistiskās pieejas pārstāvji norāda, ka cilvēki pievēršas reliģijai ne tikai tāpēc, lai pārvaldītu savu satraukumu un bailes, bet arī tāpēc, lai apmierināti savu vēlmi atklāt pasauli, pieredzēt prieku un paplašināt savu priekšstatu pašiem par sevi. Garīgums un reliģija var veidot pamatu sevis izpausmes brīvībai un pašpaļāvībai.

Virkne autoru (Viljams Džeimss (William James), Evans Bekers (Even Becker) Pols Tillihs (Paul Tillich) u.c.) runā par to, ka esot šādā – uz izaugsmi orientētā iekšējā stāvoklī – cilvēks var sākt pāraugt tradicionālos uzskatus par Dievu.

Šī pāraugšana rodas caur garīgas saiknes veidošau ar dievišķo, svēto – sākot piedzīvot attiecības ar Augstāko dziļi personiskā veidā, caur pieredzi, kurā būtiska loma ir tuvības izjūtai ar Dievu.

Piemēram, teologs Pola Tilihs paudis, ka garīgums un reliģija paver to cilvēka dzīves dziļumu, ko parasti klāj ikdienas putekļi un laicīgā darba troksnis. Tas sniedz cilvēkam Svētā pieredzi, kas ir godbijīgi iedvesmojoša, ar visu ietverošas nozīmes izpratni un saskaņu ar augstākās drosmes avotu. (Tillich, 1959/1964, 9).

Viens instruments, vairāki pielietojumi

“Garīgums nomierina satrauktos un satrauc mierīgos,” reiz kādā no semināriem, kurā piedalījos izteicās garīgais skolotājs Juris Rubenis. Šķiet, ka mūsdienu psiholoģijas pētījumi šo tēzi sāk apstiprināt. Kad esam satraukti, garīgums un reliģiozitāte sniedz mums mierinājumu. Savukārt miera brīžos mēs sakām izjust urdošu vēlmi pēc dziļākas izziņas, pasaules iepazīšanas un augšana uz jauniem izpratnes līmeņiem.

Avoti:

Soenke, M., Landau, M. J., & Greenberg, J. (2013). Sacred armour: Religion’s role as a buffer against the anxieties of life and the fear of death. In K. I. Pargament, J. J. Exline, & J. W. Jones (Eds.), APA handbook of psychology, religion, and spirituality (Vol. 1): Context, theory, and research (pp. 105–122). American Psychological Association. 

Tillich, P. (1959/1964). Theology of culture (R. Kimball, Ed.). New York, NY: Oxford University Press.