Kā garīgums var būt palīdzošs mērķu sasniegšanā?

Šķiet, ka viens no pašreiz visspilgtāk novērojamajiem fenomeniem pasaules un arī Latvijas garīguma tirgū ir piedāvājums veikt dažādas garīgās prakses ar mērķi gūt kādu labumu: kļūt bagātam, piesaistīt sev vēlamos dzīves notikumus, manifestēt luksuss dzīvesveidu, uzlabot savas ietekmes spējas, radošumu, pārliecību, izturību pret stresu, ēšanas paradumus, laimes izjūtu kopumā u.tml. Turklāt, šie piedāvājumi izpildīt metodes un tehnikas, kuru saknes meklējamas garīgajās un reliģiskajās tradīcijās (piemēram, meditāciju) nereti tiek pasniegtas pat nepieminot garīguma kontekstu.

Garīgums vai tomēr pašpilnveidošanās hobijs materiālistisku mērķu sasniegšanai?

Ja raugāmies no psiholoģijas prizmas, tad garīgo prakšu veikšana ar mērķi gūt materiālo labumu tiek uzskatīta nevis par autentisku garīguma izpausmi, bet gan par vienu no garīgo maldu paveidiem – par garīgo materiālismu (spiritual materialism). Šāda pieeja garīguma dimensijas pielietojamam būtībā ir uzskatāma par ačgānu garīguma interpretāciju ar seklu izpratni (shallowness) (Vonk & Visser, 2020; Wieczner, 2016). 

Atšķirībā no garīgā materiālisma, kas rosina uzlabot esošo dzīves situāciju, kas attiecīgi izriet no neapmierinātības ar esošo realitāti, autentiska garīgās izaugsmes ceļa iešana vedina uz tiešu saskarsmi ar realitāti – tādu, kāda tā ir.

Savukārt garīgā materiālisma patērētāji mēdz pieiet garīgumam ar attieksmi, kurā arvien tiecas izmēģināt jaunāko, modernāko meditācijas tehniku vai transformācijas metodi un apmeklēt populārāko guru. Kritika, kas izteikta par materiālistiski noskaņotiem garīgā ceļa gājējiem akcentē, ka šie indivīdi nepiedzīvo būtiskas izmaiņas savā orientācijā uz dzīvi, bet gan vienkārši nodarbojas ar pašpilveidošanās hobiju un kultivē sevis pielūgsmi (Johnston, 2009).

Garīgums mērķu sasniegšanas kontekstā

Tomēr, esošajā popkultūras garīguma tirgus situācijā ir arī kāds patiesības grauds – garīgums var būt palīdzošs mērķu sasniegšanā. Caur kādiem psiholoģiskajiem mehānismiem tas var tikt īstenots, apskatīts turpmākajā rakstā.

Garīgums kā pašregulācjas un paškontroles mehānisms

Viena no garīguma psiholoģiskajām funkcijām ir vairot cilvēka pašregulācijas un paškontroles spējas, kas attiecīgi rada iespēju cilvēkam sasniegt sev labvēlīgus rezultātus dažādās dzīves jomās (McCullough & Carter, 2013).

Izskaidrojot, kas tiek domāts ar vārdiem “pašregulācija” un “paškontrole”.

Pašregulācija (self-regulation) ir psihiskais process, kurā cilvēks izmanto informāciju par savu pašreizējo stāvokli, lai mainītu šo stāvokli uz atbilstošāku vēlamajam gala stāvoklim vai mērķim. Lielākā daļā gadījumu pašregulācija notiek salīdzinoši bez piepūles un automātiski (McCullough & Carter, 2013).

Paškontrole (self-control) ir psihiskais process, kurā cilvēks piepūlas, lai nomāktu potenciālu reakciju (piemēram, uzvedību, emocijas, motivāciju). Paškontroles gadījumā cilvēks maina savas reakcijas tendences, nomācot vienu mērķi, lai sasniegtu citu – tādu, kas ir augstāk novērtēts. Piemēram, cilvēks augstāk vērtē agru celšanos no rīta, nekā ilgstošu palikšanu nomodā vakarā. Pielietojot paškontroli, vakarā tiek nomākta vēlme noskatīties seriāla sēriju un tā vietā cilvēks dodas gulēt (McCullough & Carter, 2013).

Sevis regulācija sabiedrībai labvēlīgā veidā

Kā garīgums un reliģija veicina pašregulācijas un paškontroles mehānismus? Un kā tas vairo cilvēka iespēju sasniegt sev vēlamos rezultātus?

Garīgie un reliģiskie pasaules uzskati lielākoties piedāvā noteiktas mācības par to, kā dzīvot labāk un kā būt par pilnvērtīgu cilvēku. Turklāt, šīs mācības vienmēr ir skatāmas kultūras un attiecību kontekstā – kā cilvēkam būt par iespējami labu cilvēku, esot sabiedrībā, esot mijiedarbībā ar citiem. 

Attiecīgi, sekošana garīgajām un reliģiskajām pārliecībām rada labvēlīgu rezultātu tam, kā cilvēks iekļaujas kopējā sociālajā kontekstā. 

Tātad, garīgie un reliģiskie uzskati piedāvā cilvēkam pieņemt uzvedības normas, kas lielākoties atbilst sabiedrībai vēlamajām uzvedības tendencēm un psiholoģiskās funkcionēšanas mehānismiem. Attiecīgi, personas, kas pieņēmušas vienus vai otrus garīgo vai reliģiskos uzskatus, regulē savu uzvedību, emocijas un motivāciju sabiedrībai vēlamā formā, kas palielina viņu iespēju tikt uztvertam labvēlīgi no līdzcilvēku puses (McCullough & Carter, 2013).

Pozitīva līdzcilvēku attieksme kā starpnieks sev labvēlīgu rezultātu sasniegšanā

Kas notiek tālāk? Tikai loģiskas likumsakarības. Ja cilvēks tiek uztverts labvēlīgi no līdzcilvēku puses, palielinās viņa iespēja saņemt atbalstošu un apstiprinošu attieksmi, ārēju pretimnākšanu un palīdzību, kas ir ļoti palīdzoša mērķu sasniegšanā un sev vēlamo rezultātu iegūšanā.

Turklāt, pētījumi liecina, ka personas, kurām ir augstāka pašregulācija un paškontrole vieglāk atrod efektīvus psiholoģiskos un uzvedības mehānismus, lai mainītos sev vēlamajā virzienā. Ja saistām ar garīguma kontekstu, tad norādes uz vēlamo uzvedību, kas iegūtas no garīgajiem un reliģiskajiem tekstiem, varētu būt īpaši motivējošas pārmaiņu veikšanai, jo cilvēks tās iekšēji uztver kā svētas (McCullough & Carter, 2013).

Piemērs no psiholoģiskās palīdzības konteksta

Viens no kontekstiem, kurā garīgums un reliģiozitāte tiek mērķtiecīgi pielietoti, lai mainītu cilvēka veselības uzvedību, stiprinot viņa pašregulācijas un paškontroles spējas, ir alkoholisms. Piemēram, viena no dominējošām pieejām alkoholisma ārstēšanā ir iniciatīva “Anonīmie Alkoholiķi” (AA). Iesaistoties šajā iniciatīvā, cilvēks sevī attīsta cilvēcību, iekšējo spēku, jēgas un mērķa izjūtu, pieņemšanu, toleranci un harmoniju dzīvē. Visi šie elementi ir būtiski komponenti arī garīgumā – AA pamats ir garīgā izaugsme, piekopjot noteiktus garīgos principus. Garīgums ir galvenais atveseļošanās elements (Aldiqs & Hamdan-Mansour, 2021).

Caur to, ka cilvēkā tiek aktualizēta garīguma dimensija, viņš sāk sevi regulēt sabiedrībai labvēlīgā veidā. Alkoholisma gadījumā tas ir mehānisms, kā pārtraukt alkohola lietošanu un sākt veidot dzīvesveidu, kas tie sociāli pieņemamāks. Attiecīgi, regulējot savu uzvedību sociāli pieņemamā veidā, cilvēka iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un sasniegt mērķus palielinās.

Garīgiem un reliģioziem cilvēkiem ir raksturīga augstāka paškontrole

Pētījumi personības psiholoģijā liecina, ka garīgums un reliģiozitāte ir saistīta ar paškontroli personības līmenī. Reliģioziem cilvēkiem ir tendence uzrādīt augstākus paškontroles rādītājus, nekā mazāk reliģioziem cilvēkiem. Te gan jāņem vērā, ka tas attiecas tikai uz iekšējo reliģiozitāti (intrinsic religiosity), nevis ārējo reliģiozitāti (extrinsic religiosity) ar kuru paškontrolei ir negatīva saistība (McCullough & Carter, 2013). 

Attiecīgi, ar iekšējo reliģiozitāti tiek saprasta tāda cilvēka ievirze, kurā garīgā vai reliģiskā prakse ir pašmērķis, nevis līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Savukārt ārējās reliģiozitātes gadījumā garīgā prakse lielākoties ir līdzeklis citu mērķu sasniegšanā, piemēram, sociālās morāles vai individuālās labklājības nodrošināšanai (APA Dictionary of Psychology, n.d.).

Garīgums var būt atbalsts mērķu sasniegšanā pastarpinātā veidā

Rezumējot, ir daudz cilvēku, kuri vēlas sasniegt savus personiskos dzīves mērķus – kā materiālus, tā emocionālus, tā sociālus. Jo augstākas ir cilvēka pašregulācijas un paškontroles spējas, jo lielāks ir viņa potenciāls regulēt sevi sev vēlamo pārmaiņu virzienā – gan iekšēji (spēt labāk pārvaldīt savas emocijas, apetīti, impulsivitāti utt.), gan ārēji (rīkoties sociāli vēlamā veidā, tādējādi iegūstot līdzcilvēku labvēlību).

Garīgās un reliģiskās mācības lielā mērā runā par ētiku, morāli un to, kā veidot savu dzīvi sev, citiem un augstākam spēkam labpatīkamā formā. Pieņemot šos uzskatus par savas dzīves pamatu, cilvēks var sākt sevi regulēt atbilstoši tiem.

Tāpat zināms, ka regulāra, uz iekšēju attīstību (ne ārēju mērķu sasniegšanu) orientēta garīgo un reliģisko prakšu veikšana, piemēram, lūgšanās, meditācija, garīgo un reliģisko tekstu lasīšana, palielina pašregulācijas un paškontroles funkcijas (McCullough & Carter, 2013), kas attiecīgi vairo cilvēka iespēju sasniegt sev vēlamos rezultātus.

Autentisks garīgums un garīgo prakšu praktizēšana nav tiekšanās uz rezultātu ārpusē. Tomēr caur šīs dimensijas iemiesošanu savā dzīvē – garīgo mācību apgūšanu, izpratnes veidošanu par tām, sevis regulēšanu atbilstoši šīm mācībām un garīgo prakšu praktizēšanu – ir iespējams veidot uzvedību, kura atbalsta personisko mērķu sasniegšanu.

Avoti:

Aldiqs A. & Hamdan-Mansourm A. M. (2021). The Role of Religion and Spirituality in Alcohol Use Treatment and Recovery: An Integrative Review. Medico-legal Update, 21 (1), 599-605.

American Psychological Association. (n.d.). APA PsychNet. Retrieved October 18, 2023, from https://dictionary.apa.org/

Johnston, M. (2009). Saving god: Religion after idolatry. Princeton University Pres. ISBN: 9780691152615.

McCullough, M. E., & Carter, E. C. (2013). Religion, self-control, and self-regulation: How and why are they related? In K. I. Pargament, J. J. Exline, & J. W. Jones (Eds.), APA handbook of psychology, religion, and spirituality (Vol. 1): Context, theory, and research (pp. 123–138). American Psychological Association.

Vonk, R., & Visser, A. (2020). An exploration of spiritual superiority: The paradox of self‐enhancement. European Journal of Social Psychology, 51(1), 152-165. DOI: 10.1002/ejsp.2721.

Wieczner, J. (2016). Meditation has become a billion-dollar business. Fortune, March 12. Retrieved fromh ttp://fortune.com/2016/03/12/meditation-mindfulness-apps