Kā kļūt vairāk par sevi? Patiesā “Es” un viltus “Es” identitātes šķautnes

Viens no galvenajiem cilvēka psiholoģiskajiem uzdevumiem pusaudža un jaunā pieaugušā vecumā ir attīstīt saskaņotu sevis un identitātes izjūtu (Erikson, 1968). 

Ar vārdu “identitāte” psiholoģijā apzīmē cilvēka izjūtu par sevi – izpratni par to, kas ir viņš pats. Identitātes izjūta ir konsekventa, stabila, laikā un dažādos dzīves kontekstos noturīga. Vienlaikus, cilvēks ar nobriedušu identitāti ir pielāgoties spējīgs mainīgajiem dzīves apstākļiem.

Cilvēka identitātes attīstība un briedums lielā mērā ietekmē to, kā persona veido savu ikdienas dzīvi – kādu izglītību, profesionālās darbības jomu izvēlas, kā veido intīmās attiecības, ģimeni, draudzības saites, un kādām sociālajām grupām izvēlas piederēt (Branje et al., 2021).

Persona ar nobriedušu identitāti spēj pieņemt apzinātus lēmums un dzīvē virzīties uz priekšu ar mērķa izjūtu. Savukārt identitātes brieduma trūkuma gadījumā tek piedzīvota neizpratne, apjukums, novērojams haotisms darbībās un interesēs. Persona vairāk pakļaujas ārējo apstākļu plūdumam, nekā veido savu dzīvi pati.

Saskanīgas identitātes izjūtas veidošanās process var būt spriedzes pilns, jo tas ietver daudz nenoteiktības un vajadzību pielāgoties dažādām sociālajām situācijām. Līdz ar to var paiet krietni daudz laika – līdz pat pieauguša cilvēka vecumam – kamēr cilvēks sasniedz identitātes briedumu  (Branje et al., 2021).

Katrā ziņā, psiholoģiski veselīgā cilvēka attīstībā būtiska loma ir tam, cik iekšēji stabili cilvēks pats par sevi jūtas. Identitātes ietvarā ir meklējama atbilde uz to, kāpēc vienā gadījumā persona jūtas par sevi droša, bet citā – pat pieaugušā vecumā cilvēkam nav skaidrs, kas viņš ir un par ko vēlas kļūt?

Uz identitātes briedumu caur sava patiesā “Es” atslāņošanu

Viens no pirmajiem autoriem, kurš apskatījis identitātes tēmu, ir angļu pediatrs un psihoanalītiķis Donalds Vinikots (Donald Winnicott). Iespējams, viņa teorijā var nojaust virzienu, kurā meklēt piekļuvi identitātes briedumam – caur sava autentiskā jeb patiesā “Es” apzināšanos.

Vinikots savulaik ir runājis par to, ka cilvēks ļoti agrā vecumā, pats sev neapzinoties, mēdz sašķelt savu identitāti divās daļās – patiesajā “Es” (true self) un viltus “Es” (false self) (Winnicott, 1960).

No tiem patiesais “Es” reprezentē cilvēka īstās jūtas un vēlmes. Savukārt viltus “Es” ir tā identitātes daļa, kas apspiedusi jūtas, vēlmes un nobīdījusi malā savas vajadzības, lai izdzīvotu. 

Būtībā, situācijās, kad personas ārpasaulē (piemēram, vecāki) nepietiekami atpazīst vai noraida bērna autentiskās dabas izpausmes, bērns sāk attīstīt viltus “Es”. Šī procesa mērķis ir pielāgoties ārējiem apstākļiem un izveidot tādu sevis versiju, kas noslēpj un tādējādi pasargā patieso “Es” – cilvēka autentisko dabu.

Viltus “Es” funkcija

Viltus “Es” funkcija ir aizsardzība pret neiedomājamo – pret tādu patiesā “Es” izmantošanu, kas rezultētos iznīcībā (Winnicott, 1960). Tomēr tā izveidošanās rezultātā patiesais “Es” tiek slēpts (dažkārt pat noliegts), un cilvēkā kā redzamā identitātes daļa sāk dominēt viltus “Es”.

Lai gan viltus “Es” radīšana ir nepieciešama izdzīvošanas dēļ, cilvēka jaunākajos gados, tas atstāj ietekmi uz personu ilgtermiņā.

Pielāgošanās vārdā pieņemtie domāšanas, uzskatu, uzvedības modeļi, kas tiek izstrādāti bērnībā, tiek automātiski piekopti arī pieaugušā vecumā. Ja bērnībā tie ir bijuši noderīgi un pat vajadzīgi, tad pieaugušā vecumā var kļūt par šķērsli personas attīstībā, izaugsmē un neatkarības iegūšanā (Growth thru Change, 2018).

Vienlaikus, nav gluži tā, ka viltus “Es” pieaugušā vecumā ir tikai kaut kas cilvēkam kaitniecisks un patiesais “Es” – tikai labvēlīgs. Arī pieaugušā vecumā viltus “Es” var tikt pielietots gan psiholoģiski veselīgā, gan neveselīgā formā.

Veselīgs viltus “Es”

Savā veselīgajā formā viltus “Es” var būt funkcionāls un palīdzēt cilvēkam pielāgoties sabiedriskajām normām, apkārtējai videi, apstākļiem.

Tas var nodrošināt, piemēram, pieklājību pat situācijās, kad iekšēji gribētos reaģēt citādāk. Viltus “Es” var arī cilvēku pasargāt mirkļos, kad savu patieso jūtu un vēlmju paušana var rezultēties cilvēkam nelabvēlīgi. Piemēram, atturēt no dziļu jūtu un patieso domu paušanas darba kontekstā, situācijā, kad pastāv risks saņemt potenciālu uzbrukumu vai netikt saprastam.

Galvenā veselīgā viltus “Es” funkcija ir personīgo robežu apzināšanās. Veselīgs viltus “Es” sastrādājas ar patieso “Es”, radot aizsardzību un pasargājot cilvēku brīžos, kad neaizsargātība nebūtu piemērota vai pat varētu būt kaitīga (Growth thru Change, 2018).

Neveselīgs viltus “Es”

Neveselīgais viltus “Es” var būt daudzu disfunkcionālu uzvedību pamatā. Vinikots viltus “Es” apraksta kā tādu, kas tiecas iekļauties sabiedrībā, spiežot sevi attīstīties un funkcionēt noteiktā veidā, nevis dabiski pielāgojoties.

Ikdienas dzīves piemēri, kas norāda uz neveselīga viltus “Es” dominanci identitātes struktūrā ir tādi mūsu uzskati un pārliecības, ko mēs pieņemam par patiesām tikai tāpēc, lai labāk iekļautos pūlī. Piemēram:

• Ja būšu skaista, es citiem labāk patikšu.
• Es būšu veiksmīgs, kad nopelnīšu daudz naudas.
• Ja es smagi strādāšu, man būs lielāka vērtība.
• Jo es vairāk sasniegšu, jo citi mani vairāk cienīs.
• Pēc vīna glāzes es jutīšos labāk.

Šīs visas ir viltus pārliecības, kurām turpinot ticēt un sekot, cilvēks nenonāk līdz patiesajiem grūtību cēloņiem.

Kā atpazīt viltus “Es” dominanci pieaugušā vecumā?

Cilvēki, kuru dominējošā identitātes daļa ir viltus “Es” ārēji nereti (bet ne vienmēr) dzīvo sociāli augsti vērtētu dzīvi – ir izveidojuši karjeru, guvuši sasniegumus, nodibinājuši ģimenes, ieguvuši finansiālo stabilitāti. Tomēr iekšēji šiem cilvēkiem var būt sajūta, ka viņi īsti nav sākuši eksistēt – sajūtu līmenī tiek izjusts iekšējais tukšums.

Tāpat, uz viltus “Es” dominanci norāda tas, ka cilvēks spēj jēgpilni funkcionēt tikai situācijās, kad ir identificējies ar kādu sociālo lomu (piemēram, savu profesiju vai spēju paveikt noteiktas lietas), vai saņem noteiktas apkārtējo reakcijas (piemēram, atzinību). Savukārt situācijās, kad šīs sociālās lomas vai attieksmes tiek zaudētas vai “paliktas maliņā”, cilvēks jūtas apjucis un neskaidrībā par to, kas viņš īsti ir.

Ceļā uz patiesā “Es” izpausmi

Veids, kā atpazīt, kura iekšējā daļa dominē, ir ieklausīties savās izjūtās par sevi. Ja patiesais “Es” jūtas īsts, dzīvs, radošs un spontāns, tad viltus “Es” gadījumā jūtas šķiet neīstas un tukšas – tās tiek justas un paustas sociālu iemeslu dēļ. Piemēram, cilvēks pauž prieku tāpēc, ka augstskolas izlaidumā ir pieņemts justies priecīgi. 

Labā ziņa ir tā, ka viltus “Es” ir tendēts meklēt veidus, kā ļaut patiesajam “Es” izdzīvot un rast veidus, kā izpausties. Par to, piemēram, varētu liecināt urdoša izjūta “viss it kā dzīvē labi, bet kaut kas nav…”. 

Pieaugušā vecumā būtiski ir pakāpeniski sevī sākt atpazīt viltus “Es” šķautni un mazināt tā ietekmi. Tā vietā – ieklausīties sava patiesā es jūtās, vēlmēs un vajadzībās un arvien dot telpu patiesā “Es” autentiskajām izpausmēm. Tas var būt ceļš uz nobriedušāku identitāti, līdz ar to – autentiskāku un iekšēji piepildītāku dzīvi.

Vienas dienas darbnīca “Identitātes izpēte” – iespēja dziļāk iepazīt un izkopt savu autentisko “Es”.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Branje, S., de Moor, E.L., Spitzer, J. and Becht, A.I. (2021), Dynamics of Identity Development in Adolescence: A Decade in Review. Journal of Adolescent Research, 31, 908-927. 

Erikson, E. H. (1968). Identity: Youth and crisis. New York: Norton.

Growth through Change. (March 6, 2018) Who Am I Really? True Self vs False Self. Growththruchange.com.

Winnicott, D. W. (1960). Ego Distortion in Terms of True and False Self. In Caldwell, L. & Robinson, H. T. (Ed.), The Collected Works of D. W. Winnicott. Volume 6. New York, Oxford Academic.