Kā mūsdienu garīguma tirgū izpaužas garīgais narcisms?

Vienas garīgās prakses – divi iespējamie rezultāti

Jebkura garīgā prakse (no apzinātības un meditācijas līdz dziedināšanai un auru lasīšanai) ietver vienu pamatelementu – to rezultātā samazinās cilvēka pieķeršanās individuālajam Es un Ego vajadzībām. Piemēram, sociāla apstiprinājuma un ārēju panākumu gūšanai. Tāpat, attīstot sevī garīguma dimensiju, cilvēks kļūst pieņemošāks, atvērtāks dažādībai un mazāk vērtējošs pret sevi un citiem.

Ironiski, tomēr garīgo prakšu rezultātā cilvēkā var aktualizēties arī tieši pretējais – reakcijas, kas nepavisam nav apgaismību raksturojošas. Piemēram, vēlme gūt ārējus panākumus, būt vairāk respektētam, vairāk mīlētam savas garīgās attīstības dēļ. Tāpat cilvēks var kļūt tik ļoti pārņemti sajūsmināts, zinošs un mierpilns savā ideoloģijā, ka tas rezultējas arvien zemākā atvērtībā pret no paša uzskatu sistēmas atšķirīgiem domāšanas modeļiem.

Šādiem cilvēkiem garīgā attīstība var kļūt par ambīciju – par tiekšanos uz arvien jaunu garīgās attīstības līmeni, līdzīgi, kā tas notiek karjerā vai sportā. Parasti tas sev līdzi nes arī pārākuma izjūtu par citiem cilvēkiem – pār tiem, kuriem trūkst tās garīgās gudrības, ko šie cilvēki piedēvē sev jeb garīgo narcismu.

Ja praktizējot nenoķeram, ka Ego izlicis lamatas

Rezumējot – apgaismības meklējumi var radīt tieši tādus pašus ikdienišķus izkropļojumus kā jebkurš cits uz “Ego audzēšanu” vērsts process.

Piemēram:

• self-enhancement (neatrodu tulkojumu latviešu valodā) jeb vēlme domāt par sevi tikai labu un būt pozitīvinovērtētam arī no citiem, kā rezultātā cilvēks dod priekšroku labvēlīgām, glaimojošām atsauksmēm, nevis precīzai, bet, iespējams, negatīvai informācijai par sevi;
• iluzors pārākums (illusory superiority) – izjūta par sevi kā pār pārāku par citiem sava garīguma dēļ. Šī izsjūta ir cieši saistīta ar narcismu.
• noslēgta domāšana (closed-mindedness) – atšķirīgu uzskatu sistēmu noraidīšana;
• hedonisms (hedonism) jeb pieķeršanās pozitīvām pieredzēm, kas slēpjas it kā it kā “augstāku” vērtību aizsegā.

Dzīves ironija

Paradoksāli, bet garīgo prakšu rezultāts var būt kardināli pretējs gaidītajam “atbrīvošanās no Ego stāstam”.

Jeb, kā teicis Tibetas budistu meditācijas meistars Chögyam Trungpa:

“Pastāv daudz sānceļu, kas noved pie izkropļotas, uz Ego vērstas garīguma versijas. Mēs varam maldināt sevi, domājot, ka attīstāmies garīgi gadījumos, kad patiesībā stiprinām savu egocentrismu ar garīgām metodēm.” un “Neatkarīgi no tā, kāda ir prakse vai mācība, Ego mīl veidot slazdus, lai pielāgotu garīgumu savai izdzīvošanai un ieguvumam.”

Īsi pārfrāzējot – Ego mēdz neapzināti pielāgot garīgos sasniegumus sevis glorificēšanai.

Kur problēma?

Pēc būtības jau katram savi “gļuki” un arī kļūdu ceļš ir izaugsmes ceļš, vai ne? Katrs attīstās un izklaidējas kā prot, un bieži vien ieraudzīt īsto ceļu dažkārt izdodas tikai pēc “izvazāšanās pa grāvjiem” (šis arī no pašas pieredzes:)). Ar to viss ir kārtībā.

Tomēr, turpinot tēmu par to, kas, manuprāt, nav kārtībā (plašākai informācijai skatīt iepriekšējo rakstu)…

…citēju no pētījuma: “Sabiedrībā, kurā iekšējās dzīves izzināšana un savas unikalitātes attīstīšana ir kļuvusi par ierastu praksi, ir pieejams plašs garīgās izaugsmes programmu klāsts – no apzinātības līdz jaunās laikmeta pasaules radīšanas mācībām. Tāpat kā jebkurā citā ažiotāžā, kas tiek kultivēta masveidā, arī šajā jomā pastāv un rodas kļūdaina garīgo prakšu izmantošana, ačgārnas interpretācijas un sekla izpratne (shallowness). Tiešām, apzinātības un garīguma prakšu priekšrocības šobrīd burtiski ir kļuvušas materiālistiskas, radot miljardus dolāru vērtu nozari (Purser, 2019; Scott, 2017; Wieczner, 2016, kā minēts Vonk & Visser, 2020)”.

…un, protams, šī situācija rada apjukumu un jautājumus par to, kas tad īsti ir garīgums un kurš garīgais vai apzinātības skolotājs ir tas “labais un patiesais”!? Tāpēc turpinājumā dažas pazīmes, kas raksturo pseido garīgo skolotāju, kurš savu darbību balsta garīgajā narcismā.

Pašpasludināta garīgā vadība (self-proclaimed Spiritual Guidance) 

Raksturo garīgā narcista starppersonu un uzvedības aspektus, piemēram, savu dzīves atziņu deklamēšana, mēģinājumi palīdzēt citiem iegūt tādu pašu garīgo viedumu, tiekšanās būt par citu cilvēku garīgo skolotāju vai guru.

Pašvērtības iespējamība (contingency of self-worth (CSW) garīguma jomā 

CSW ir pašvērtējuma veids, kura pamatā ir ārējs apstiprinājums vai sevis salīdzināšana ar citiem. Līdz ar to veiksme vai neveiksme ārējās situācijās var izraisīt cilvēka pašcieņas svārstības. Veselīga garīguma gadījum CSW cilvēkā samazinās (cilvēka pašvērtējums ir mazāk atkarīgs no ārējiem apstākļiem), savukārt garīgā narcisma gadījumā cilvēka pašvērtējums ir atkarīgs no viņa sasniegumiem garīgajā jomā.

Izvairīšanās no pašreizējās realitātes

“Patiess” garīgais ceļš nav nekas vairāk vai mazāk kā būšana nomodā jeb tieša saskarsme ar realitāti – tādu, kāda tā ir šeit un tagad, ieskaitot visu to, kas mums nepatīk. Jau tikai fakts, ka kaut kas ir jāmaina, jālabo vai ka ir jātiek prom no šejienes uz labāku dzīves situāciju, tikai aizēno kontaktu ar pastāvošo realitāti. 

Tomēr mūsdienu garīgajās mācībās nereti ir iekļauts hedonistisks solījums uzlabot mūsu ietekmes spējas, radošumu, pārliecību, izturību pret stresu, ēšanas paradumus vai laimes izjūtu kopumā. Pseido garīguma skolotāju mērķi var būt, piemēram, atvieglot citu ciešanas, kļūt par iedvesmotājiem un vadītājiem, iemācīt otram noturēt vēsu prātu ikdienas dinamikā utt. Visi šie un motīvi pēc būtības ir materiālistiski un izriet no neapmierinātības ar pašreizējo realitāti.

Bez pārpratumiem, labi?

Es šeit nemēģinu apgalvot, ka mērķtiecīgi uzlabot savas ietekmes spējas, radošumu, pārliecību, izturību pret stresu, ēšanas paradumus vai laimes izjūtu kopumā būtu kaut kas slikts. 🙂 Nē. Tam vienkārši ir diezgan maz sakara ar patiesu garīgumu. Tas arī viss.

Jebkāda tiekšanās uz kaut ko citu, kas nav šobrīd ir Ego vajadzību apmierināšana. Un arī tajā nav nekā slikta. Taisnību sakot – apmierināt sava Ego vajadzības pat mēdz būt veselīgi…

Pieļauju, ka šeit dažiem iestājas “error”, jo mūsu kultūrā tiek nemitīgi sludināts, ka no Ego ir jāatsakās, vai ne? Jā, no Ego var atbrīvoties – to saka teju visi garīgie skolotāji. Tomēr tikai daži atceras pieminēt, ka dabiska (bez piespiešanās) atbrīvošanās no Ego notiek tikai pēc tam, kad tas ir izkopts un nostiprināts. 

Garīgums nesākas ar sekošanu garīgajam līderim, atteikšanos no sevis vai tiekšanos uz laimi, bet gan ar Ego atzīšanu, iepazīšanu un nostiprināšanu

Šī ir tēma atseivišķam rakstam, tāpēc plašumā neiešu. Tas, ar ko vēlos noslēgt šo ir – pēc būtības: “Ja Ego funkcionē veselīgi un labi koordinēti, tas mums sniedz stabilu prioritāšu izpratni un spēju pašiem lemt un saprast, kura “laimes formula” attiecīgajā dzīves brīdī mums ir piemērota; skaidru izpratni par to, kuri ir mūsu pienākumi un kuri nav; spēcīgu apziņu par savu spēju pašam spriest par pareizo un nepareizo; un godīgu izpratni par to, kā mācīties no pagātnes kļūdām, lai piedzīvotu laimīgāku nākotni.” (Thanissaro Bhikkhu, budistu mūks).

Līdz ar to, jo stabilāki esam savos Ego, jo mazāk lamatu mūsu Ego mums pašiem izliek, jo mazāka ir mūsu nepieciešamība pēc garīgā narcisma un garīgā pārākuma gan pašos, gan mūsu garīgajos skolotājos.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avots:

Vonk, R. & Visser, A. (2020). An exploration of spiritual superiority: The paradox of self-enhancement. European Journal of Social Psychology, 51, 152–165.