Kāpēc garīguma aktivitātēm labāk izvēlēties klātieni, nevis virtuālo telpu?

Dzīvojam laikmetā, kurā visdažādākā veida aktivitātes virtuālajā telpā ir ikdiena. Iespēja komunicēt, tikties un veikt procesus attālināti, nenoliedzami, rada daudz priekšrocību. Vienlaikus, ir skaidrs, ka sociālie tīkli ir viena no mūsdienu izplatītākajām un arī sociāli pieņemamākajām atkarībām.

Protams, virtuālā vide ir tikai mašīna – tehnoloģija. Kā ar jebkuru tehnoloģiju – tās pozitīvā vai negatīvā ietekme ir atkarīga no pielietojuma. Savukārt pielietojumu nosakām mēs paši – katrs ar savu nodomu, izvēli un rīcību.

Interesanti, ka pēdējos gados šajās atkarību izraisošajās platformās, nereti, atkarību izraisošā formā, tiek pārdots kaut kas, kas bieži tiek izmantots atkarību dziedināšanai – garīgums. Savdabīga pretruna, vai ne?

Jā, arī es pati novērtēju iespēju būt kontaktā ar pasauli attālinātā formā; arī es izmantoju sociālos tīklus un esmu pateicīga par to radītajām iespējām. Tomēr šajā “Instagram referātā” vēlos vērst uzmanību uz kādu būtisku aspektu, kas ieskicē sociālo tīklu un tai pakārtotās virtuālās telpas ēnas puses attiecībā pret garīguma dimensiju.

Kāpēc garīgums ir tā joma, kuras iepazīšanai klātienes kontakts ir kritiski svarīgs? Kāpēc skrollēšanas formāts nav īsti piemērota garīguma izzināšanai? Kāpēc labāk izvēlēties klātienes grupu, nevis iesaistīties online kursā, kurā attālinātā formā tiek mācītas garīgās vērtības? Par to visu šajā rakstā.

Un – ja pēc šī raksta nolemsi dot priekšroku klātienes kontaktam, aicinu pievienoties 10 nodarbību ciklam “Integrācijas kurss” klātienē. Tas ir nodarbību cikls slēgtā grupā personām, kas vēlas drošā un atbalstošā vidē emocionāli pārstrādāt mainītos apziņas stāvokļos un / vai / jeb intensīvās garīgās pieredzēs piedzīvoto – apziņas stāvokļos, kas gūti elpošanas un/vai garīgo prakšu ceļā, lietojot halucinogēnus, piedzīvoti spontāni u.c. Pieteikšanās, rakstot uz e-pastu info@idarto.com.

Bet ja darbs grupā pagaidām šķiet par izaicināšu, esmu pieejama arī 1:1 sesijām.

Savstarpējās saiknes ilūzija

Cilvēks ir būtne, kuras funkcionēšanas pamatā ir savstarpēja pieķeršanās, un kurai bioloģisku un psihoemocionālu un sociālu apstākļu dēļ ir nepieciešama saikne ar citiem cilvēkiem (human-to-human) (Flores, 2004). 

Būšana sociālajos tīklos un dalība virtuālās darba grupās, kurās dalībnieki cits citu reāli nesatiek un neiepazīst, rada ilūziju, ka šī saikne tiek nodrošināta. Jā, saturs, kas tiek saņemts virtuālajā vidē var būt iedvesmojošs, motivējošs un daudzējādā ziņā noderīgs. Tomēr, būsim godīgi, satura lietotāja kontakts ar tā devēju, un arī grupu dalībnieku savstarpējais kontakts patiesībā ir sekls un, visticamāk, nespēj emocionāli piepildīt (Bucans, 2019).

Tomēr tieši šis vārdos nenosaucamais un netveramais kontakts, šī saikne ir viens no garīguma dimensijas stūrakmeņiem. 

Kas nodrošina saiknes esamību? 

Ar vārdu “saikne” es domāju gan cilvēka saikni pašam ar sevi, savām jūtām, savu iekšpasauli, savu Dvēseli (varam saukt to arī tā), gan cilvēka spēju būt patiesā, dziļā kontaktā ar līdzcilvēkiem, gan spēju būt kontaktā ar garīgo dimensiju, ar to saprotot kaut ko augstāku, visu iekļaujošu, svētu un vārdos neietveramu – Dievu (varam saukt to arī tā). 

Manuprāt (subjektīvi), šīs trīs saiknes formas izriet cita no citas, ir neizbēgami saistītas, un atšķeltā, individuālā veidā patiesi nav piedzīvojamas.

Spēju veidot šādu saikni nodrošina jau iepriekš minētā pieķeršanās (attachment). Tomēr, ja paskatāmies apkārt, tad patlaban liela daļa sociālo tīklu garīgo līderu kultivē pilnīgi pretēju ideju.

Pieķeršanās pārpratums garīguma izpratnē

Rietumu mainstream garīguma pasaule patlaban ir kā apsēsta ar idejām par visa atlaišanu,  atteikšanos no jebkāda veida sasaistēm un kļūšanu neatkarīgam. Par garīguma izpausmi bieži tiek uzskatīts individuālisms, tomēr, šķiet, šajā ziņā esam iestrēguši pārpratumā (Bucans, 2019).

Ir virkne autoru, kuru skaitā ir arī garīgie skolotāji, kas norāda, ka garīguma nepieķeršanās (detachment) ideja bieži tiek kļūdaini interpretēta.

Garīguma izpratnē nepieķeršanās mērķis ir radīt dziļāku kontaktu ar sevi un pasauli, tomēr mūsdienās vārds “nepieķeršanās” vairāk tiek saprasts kā distancēšanās elements, kas patiesībā rada izolāciju un mazina cilvēka spēju būt emocionāli atvērtam, neaizsargātam un savienotam (Welwood, 2011).

Nepieķeršanās kā dziļākas saiknes veidošanas mehānisms

Nepieķeršanās kā dziļākas saiknes veidošanas mehānisms apzīmē atvadīšanos no visa liekā, atteikšanos no uzslāņojumiem – kā materiāliem, tā emocionāliem. 

Piemēram, mēs beidzam pieķerties savam publiskajam tēlam, profesijai, sevis asociācijai ar darbu ietekmīgā zīmolā – jo nekas no tā nedefinē to, kas mēs patiesībā esam. Mēs pārtraucam pieķerties saviem psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem, kuri veido mūsu reakcijas konfliktos un palīdz mums saglabāt savu taisnību, justies pārākiem. Arī tie nedefinē to, kas mēs patiesībā esam.

Pārtraucos pieķerties visam, kas mūsu dzīvēs ir lieks, mēs neizbēgami kļūstam kaili, neaizsargāti un ievainojami. Mēs kļūstam paši – atklāti kā uz delnas. Un šajā procesā parasti atklājas patiesā pieķeršanās daba. Mēs saprotam, ka mēs neizbēgami esam saistīti ar līdzcilvēkiem un pārējo pasauli. Mums ir nepieciešami līdzcilvēki, lai mēs spētu justies iekšēji piepildīti – savienoti. 

Mēs apjaušam, ka kaut kādā mērā mēs esam cits no cita atkarīgi šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Jā, šī atkarības fakta ieraudzīšana un atdzīšana ir ārkārtīgi skaudra, sāpīga un visas mūsu Ego ilūzijas sagraujoša. Tomēr tikai caur ļaušanos šai būšanai savienojumā, saiknē – šai atkarībai, ir iespējams gūt garīgu piepildījumu. Sajust savu vietu Veselumā. Pieķerties.

Tātad, nepieķeršanās liekajam neatceļ pieķeršanās attiecību jeb saiknes saglabāšanu ar pasauli – tā to stiprina. 

Mēs esam tīkls

Cilvēka attīstība nav atdalāma no apkārtējās vides, un psihe dabiski un nepārtraukti veido attiecības ar ārējo pasauli, atkal un atkal no jauna definējot savu identitāti. 

“Psiholoģiskas struktūras un sevis apziņas rašanās un uzturēšana ir atkarīga no patstāvīgas pieredzi izraisošas-uzturošas-reaģējošas matricas klātbūtnes (Wolf, 1988, 28)”. Tātad, apziņas (ne tikai cilvēka individuālā, bet arī visa kopuma Apziņa) pastāvēšana ir iespējama tikai caur pieredzi, kas neizbēgami mūs visus saslēdz savstarpējā tīklā.

“Šis atklājums apgāž kādu šobrīd Rietumos ļoti kultivētu ilūziju, proti, iluzoru mērķi par neatkarību, pašpietiekamību, brīvu autonomiju (Wolf, 1988, 28)”.

“Mēs godājam individuālismu individuācijas* vietā.” Ashley Compton

*Individuācija – psihiskās attīstības process, kas ved pie vienotības un veseluma apzināšanās. 

Ja paskatāmies uz patlaban sociālajos tīklos kultivētajām (it kā) garīguma idejām, tad spilgti iespējams novērot skaļus saukļus par tēmām “radi pats savu realitāti”, “atbrīvojies no sistēmas žņaugiem”, “kļūsti par savas dzīves pavēlnieku” u.tml. 

It kā jau vērtīgas lietas, vai ne? Tomēr, ņemot vērā visu augstāk minēto, iespējams noprast, ka tam ir maz sakara ar veselīgu garīgumu, kura pamatā ir pieķeršanās jeb būšana saiknē ar sevi, sociumu un vārdos neietveramu visu iekļaujošu spēku.

Visas šīs idejas raksturo fiksāciju uz individuālismu, kas patiesībā dziļi iedragā cilvēku spēju veidot veselīgas pieķeršanās attiecības, kas ir gan cilvēka psihiskās veselības gan garīgās attīstības pamatā. Šī fiksācija uz individuālismu attīsta nevis saiknes veidošanos, bet gan bailes no tuvības un grūtības paust savu ievainojamību. Jā, būšana individuālam rada pašpietiekamības un drošības izjūtu – uz atrautības rēķina no citiem. Uz saiknes neesamības rēķina. Uz tieši tā elementa rēķina, kas ir garīguma pamatā.

Šis ir viedoklis

Mēs esam atkarīgi cits no cita – objektīvi. Piedodiet, bet iedomāties, ka individuāla cilvēka realitāte var nebūt saistīta apkārtējo pasauli, ir vienkārši absurdi. Tas ir tas pats, kas neirons iedomātos, ka viņš vienīgais nosaka visu smadzeņu darbību.

Jā, mēs katrs radām savu realitāti. Tomēr tieši tādu pašu realitāti katru mirkli rada vēl teju 8 miljardi mums katram līdzvērtīgu būtņu. Jā, katra būtne var izpausties individuāli, tomēr dienas beigās – mēs visi tomēr attopamies savienojumā. Un garīgais piepildījums rodas tikai pilnvērtīgi šajā savienojumā esot.

Virtuālās vides radītā ilūzija par būšanu savienojumā

Atgriežoties pie sākotnēji pieteiktās tēmas – kāpēc garīguma aktivitātēm labāk izvēlēties klātieni, nevis virtuālo telpu?

Šobrīd garīguma pārdošanas spēlē ir vērojama interesanta kombinācija – vidē, kas sniedz iluzoru sajūtu par saiknes esamību tiek pārdots (it kā) garīgums, kas tā pircēju virza uz individuālismu jeb kaut ko pretēju saiknes veidošanai, kas nosaka garīguma kvalitāti. Pluss, negatīvu atkarību mazinošas zāles (garīgums), tiek pārdotas negatīvu atkarību veicinošā vidē, negatīvu atkarību veicinošā formā.

Tas viss kopā likts rada apstākļus, kad garīguma praktizēšana tiek piedāvāta virtuālās grupās, kurās visi iet pēc vienas programmas un seko viena skolotāja autoritāri noteiktiem soļiem (kas ir vēl viens apstāklis, kas neliecina par iešanu garīgās attīstības virzienā); kur skolotāja un viņa mācekļu, un grupas dalībnieku savstarpējā saziņa labākajā gadījumā notiek čatos, kuros dziļu, uz pieķeršanos balstītu kontaktu, objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams nodrošināt.

Tas, kas virtuālajā vidē patlaban tiek nodrošināts, ir individuāla praktizēšana. Jā, protams, šis process var veicināt cilvēka iekšējo izaugsmi, kļūšanu patstāvīgam, un sniegt rezultātu individualitātes attīstīšanā. Tomēr, vienlaikus, tas rosina arī atšķelšanos, distancēšanos, būšanu un palikšanu vienam ar savu individualitāti.

Jā, dažkārt mums šķiet, ka šīs grupas mums sniedz garīgo izaugsmi – būšana virtuālajā telpā šo ilūziju palīdz uzturēt. Tomēr, manuprāt, atskaites punkts ir – vai cilvēks, kurš spēj emocionāli atklāties grupai, slēpjoties aiz virtuālā čata vairoga, spētu to pašu izdarīt grupai klātesot? …

Īsi un kodolīgi rezumējot

Diemžēl, bet patlaban garīgums sociālajos tīklos, tiek pārdots formā, kas drīzāk attālina cilvēku no garīgas pieredzes, nekā tuvina tai. 

Garīguma pamatelementa – saiknes – attīstīšana ietver būšanu patiesā kontaktā ar citiem. Tāpēc garīguma aktivitātēm labāk ir izvēlēties klātieni, nevis virtuālo telpu.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Bucans, Y., K. (2019). Instagram, Addiction, and Spirituality: Remaining Human in a Social Media World. Pacifica Graduate Institute.

Flores, P. (2004). Addiction as an attachment disorder. Lanham, MD: Aronson. 

Welwood, J. (2011, Spring). Human nature, Buddha nature: On spiritual bypassing, relationship, and the dharma. Tricycle Magazine. 

Wolf, E. (1988). Treating the self. New York, NY: Guilford Press.