Kāpēc gribēt glābt otru ne vienmēr ir psiholoģiski veselīgi jeb īsais stāsts par mesijas kompleksu

Piezīme! Termins “mesijas komplekss” nav ne klīnisks termins, ne arī oficiāls diagnozes nosaukums. Taisnību sakot, par to ir ārkārtīgi grūti atrast informāciju psiholoģijas zinātnes literatūrā, jo šis psihes fenomens ir maz pētīts.

Kas ir mesijas jeb glābēja komplekss? 

Mesijas komplekss (messiahcomplex,messianic complex), arī glābēja komplekss (savior complex) ir uztveres stāvoklis, kurā cilvēks jūtas pārliecināts, ka viņa liktenis un sūtība ir būt par glābēju citiem, vai ka viņš kļūs par izredzēto glābēju tuvākajā nākotnē. 

Nianse! Šeit nav runa par ierastu, ikdienišķu palīdzības (glābšanas) sniegšanu otram cilvēkam situācijās, kad tas ir objektīvi un pamatoti, jo īpaši tad, ja otrs palīdzību lūdz, bet gan par apsēstībai līdzību pārliecību un uzvedību, kurā cilvēks tiecas glābt teju visu pasauli un cilvēci vai konkrētu tās grupu.

Būtībā tas ir delūzijas (delusion) jeb maldīgas pārliecības stāvoklis, un tā simptomātika ir līdzīga garīgā narcisisma stāvoklim, kad cilvēks jūtas diženāks, varenāks par apkārtējiem (Clarke, 2010), un viņam ir raksturīga tieksme kļūt par cilvēces vai tās grupas vadītāju, sludinot, dziedinot un sējot cerību (Goldwert, 1993).

Mazais Mesija katrā no mums

Man patīk, kā šo fenomenu vienkāršos vārdos ir pārfrāzējis Scott Bessenecker – tas ir uzskats “viņiem vajag glābšanu, man ir risinājums” (they are the needy ones, I have solution), un šī pārliecība var būt “indējoša un toksiska”. Viltus Mesijas atpazīšana sevī, atteikšanās no viņa, un īstā Mesijas atklāšana sevī un iznešana uz āru – “šī perspektīvas maiņa ir viena no grūtākajām lietām, par ko man ir nācies radīt izpratni savos studentos un arī sevī pašā (Bessenecker, 2013)”.

Lai gan turpmākajā tekstā es vairāk runāšu par ļoti spilgtu un spēcīgi izteiktu mesijas kompleksu, kas apzīmē tā neveselīgo formu, vēlos pieminēt, ka, manuprāt, mazais Mesija un pasaules glābējs mīt katrā no mums – jautājums tikai par šīs raksturiezīmes izteiktību un to, vai mēs to pielietojam adekvātā un konstruktīvā veidā. 🙂

Sociālā sistēma, kas normalizē glābšanu un pat atbalsta to

Ja tā nopietni, tad, manuprāt, mēs dzīvojam kultūrtelpā, kurā glābšana (ne vienmēr tās veselīgākajā formā) tiek kultivēta kā labvēlīga un atbalstāma rīcība (mēs pat rīkojam apbalvošanas ceremonijas, kurās glābēji saņem īpašu novērtējumu, un mūsdienu filmu industrijas lielākā peļņa ir no darbiem, kuru centrā ir supervaronis-glābējs). 

Mēs dzīvojam vidē, kurā nemitīgi tiek uzsvērts, piemēram, tas, ka mēs esam tā paaudze, kam ir iespējama (vai pat lemts) izbeigt cilvēku ciešanas, badu, karu, nabadzību… Tāpat, mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā upuris tiek celts godā un attaisnots, savukārt varmāka – nosodīts un nopelts. Šāds domāšanas modelis mums šķiet normāls un pat likumiski pareizs, lai gan tas ne vienmēr ir pamatots.

Neejot dziļākā analīzē, kāpēc tā, pieminēšu, ka šajā kontekstā ir vērts iepazīties ar populāru psiholoģijas teoriju – Karpmana trijstūri (The Karpman Drama Triangle). Īsumā – Karpmana trijstūris atspoguļo glābēja, upura un varmākas attiecības, kurās lomas nemitīgi tiek mainītas (upuris kļūst par glābēju, varmāka par upuri un glābējs par varmāku), tādējādi iestrēgstot destruktīvā attiecību ciklā. To iespējams novērot gan vienkāršās ikdienas situācijās (piemēram, ģimenes strīdos), gan sabiedriska mēroga procesos.

Ja vairāk par glābēja pozīciju, tad – jā, glābjot otru cilvēku, mēs bieži vien jūtamies ļoti labi, jo tas mums liek justies svarīgiem, nozīmīgiem, vērtīgiem, varošiem un ceļ mūsu pašapziņu. Tomēr, ieņemot glābēja pozīciju, mēs dažkārt otru cilvēku neapzināti nostādām upura pozīcijā un uztveram kā maznozīmīgāku un vājāku. Nereti mēs caur glābšanas žestu atņemam otram cilvēkam psiholoģisko spēku un spējas. Līdz ar to glābjot ir iespējams samazināt otra cilvēka spēju pastāvēt pašam par sevi, mācīties viņam nepieciešamās prasmes, kas ir nozīmīgas pastāvīgā grūtību pārvarēšanā.

Saikne ar cilvēka garīgajiem uzskatiem

Ja garīguma kontekstā tad mesijas kompleksu raksturo, piemēram, pārliecības – mēs esam tā paaudze, kam lemts sagaidīt jaunatnākušo Jēzu un Pastaro dienu; piedzīvot Zemes pāriešanu jaunā 4D un 5D realitātē; būt dalībniekiem gaismas uzvarā pār tumsu. Mēs esam tie īpašie, tie izredzētie, un visi, kas to nesaprot – tie visi ir glābjami, apmācāmi un modināmi, jo viņi vēl nav atraduši savu ceļu pretī kļūšanai par gaismas būtni vai gaismas darbinieku… Un, vienlaikus, mēs (tie baltie, labie un iejūtīgie) viņus (tos melnos) saprotam, jo viņi paši ir izvēlējušies tumsas ceļu… Vai ne? 🙂

Šobrīd spilgti mesijas kompleksu tieši garīguma jomā var novērot, piemēram, šādos gadījumos:

• cilvēks ir aizbraucis uz Peru pie šamaņa uz ceremoniju, kurā piedzīvojis paplašinātu apziņas stāvokli. Atgriežoties krasi maina dzīvesveidu, kļūstot par “garīgo skolotāju”, kurš sludina savas jaunā dzīves pārliecības;
• cilvēks izbaudījis Laika līniju dziedināšanas metodi un tā rezultātā sapratis, ka ir izredzētais ar īpašām spējām, kam tādas dotas, lai palīdzētu citiem cilvēkiem atrast savu patieso dzīves ceļu;
• cilvēks devies garīgajā ceļojumā uz Jeruzalemi un tā laikā sapratis, ka ir inkarnējies Jēzus (otrā atnākšana) vai ka viņā iemiesojies Ercenģelis Mihaels. Šim pat ir atsevišķs termins – Jeruzalemes sindroms (Jerusalem syndrome) (Acharya & Murdock, 2013).

Šo psihes stāvokli feini raksturo citāts: “Šādu “Jēzu Kristu”, kas skraida apkārt pa pasauli ir daudz, un neviens no viņiem visticamāk nepiekrīt tam, ka kāds no pārējiem ir patiess un pie pilna prāta (Acharya & Murdock, 2013).” 🙂

Garīgās attīstības robežšķirtne ar psihisku saslimšanu

Ja runājam par predispozīciju un saistību ar psihisku saslimšanu, tad ļoti spilgts mesijas komplekss mēdz izpausties kā psihozes sastāvdaļa un visbiežāk tiek asociēts bipolārajiem traucējumiem un šizofrēniju (Goldwert, 1993).

Šeit iezīmējas arī robežšķirtne ar garīgās atmošanās tematiku, jo mesijas komplekss mēdz aktualizēties arī pēc intensīvu paplašinātu apziņas stāvokļu piedzīvošanas, piemēram, pēc mistiskās pieredzes (šis ir arī manas personīgās pieredzes gadījums).

Būtiski! Te ir svarīgi saprast vienu lietu – intensīvi paplašināti apziņas stāvokļi pēc savas iedabas ir labvēlīgi psihiskajai veselībai un var liecināt par garīgo attīstību, tomēr pēc savas norises un formas tie ir mēdz būt līdzīgi psihozei. Kā cilvēkam izvēršas šāda stāvokļa pieredzēšana (rezultējas garīgajā attīstībā vai klīniskās sekās), lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi cilvēks šo ārkārtīgi spilgto pieredzi spēj integrēt savā ikdienas dzīvē. Detalizētāku informāciju var lasīt iepriekšējos manis veidotajos rakstos.

Mazliet subjektīvas interpretācijas 

Zinātnei patlaban vēl nav skaidrs, kas tieši izraisa mesijas kompleksu. Tomēr, ja drīkst piedāvāt savu personīgajā pieredzē balstīto interpretāciju, tad… Intensīvu paplašinātu apziņas stāvokļu laikā cilvēks piedzīvo saplūšanu ar visu ietverošu apziņas lauku, ko daudzi izvēlas saukt vārdā “Dievs” (arī Kosmoss, Visums, Apziņa u.c.). Būtībā, šajā stāvoklī tiek piedzīvots “neapstrīdams fakts”, ka viss ir viens un viss ir Dievs – tajā skaitā cilvēks, kurš to piedzīvo. Turklāt, šo pieredžu laikā mēdz rasties izjūta par savu unikalitāti, izredzētību un dziļu piederību esošajai Visuma kārtībai, un to, ka “manī mīt Dievs”, ka “es esmu Dievs”, jo “viss taču ir Dievs, arī es”. Un šajā paplašinātājā apziņas stāvoklī tas šķiet bezgala loģiski, pareizi un perfekti.

Tomēr atgriežoties no šīs pieredzes (nokļūstot atpakaļ šaurākā apziņas telpā), mūsu prāts tiecas piedzīvoto tulkot un skaidrot mums saprotamos tēlos, simbolos un terminos, un dažkārt tas notiek plašākā apziņas stāvoklī piedzīvoto burtiski pārnesot uz individuālo apziņu (lai gan tulkojumam būtu jābūt vairāk simboliskam, nevis burtiskam). Tā rezultātā rodas domāšanas kļūda – individuālais prāts mēģina adaptēt sevī meta apziņas līmeņa izpratni, kas nav īsti reāli, jo tie ir divi dažādi izpratnes līmeņi.

Rezumējot, manuprāt, mesijas komplekss ir domāšanas kļūdas rezultāts, kas rodas tāpēc, ka plašākā apziņas laukā piedzīvotais tiek burtiskā nozīmē pārnests uz ikdienas realitāti. Tas notiek informācijas trūkuma, nezināšanas un, jo īpaši, nestabila Ego un kritiskās domāšanas trūkuma dēļ. Pēc būtības – mesijas kompleksa izpaušanās norāda uz cilvēka grūtībām atgriezties normālā ikdienas funkcionēšanā pēc garīgas pieredzes un/vai psihozes.

Kā risināt?

Vairāki no jums man ir uzdevuši jautājumu – kā palīdzēt cilvēkam, kurš izpauž garīgā apveddceļa pazīmes, un pieļauju, ka arī par šo tēmu radīsies tāds pats jautājums. 

Teikšu atklāti – man nav ne jausmas, kā cilvēkam palīdzēt akūtā mesijas kompleksa gadījumā, un ir liels jautājums par to, vai vispār vajag to darīt. Vienīgais, kas nāk prātā ir ietekams turēt pašiem savas personīgās robežas un filtrēt informāciju. Esot šajā stāvoklī cilvēks ir absolūti pārliecināts par savu taisnību un uzskata, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Līdz ar to tas, kas visticamāk nepalīdzēs ir – mēģinājumi pārliecināt par pretējo.

Lai kaut ko risinātu, cilvēkam pašam ir jāgrib kaut ko mainīt (šis attiecas ne tikai uz garīgo apveddceļu, garīgo narcisismu un mesijas kompleksu, bet arī uz jebkuru citu dzīves sarežģījumu un problēmu). Tik ilgi, kamēr cilvēks neuztver savu uzvedību kā problēmu, viņam tā nav problēma. Ja mēs nespējam ar to sadzīvot, tā ir mūsu problēma un darbs ir jādara mums – pašiem ar sevi.

Pareizās atbildes man tiešām nav, tomēr labā ziņa ir tā, ka akūts mesijas kompleksa stāvoklis ar laiku mēdz mainīties, jo dzīve ievieš savas korekcijas. Visbiežāk pēc laika cilvēks piedzīvo milzīgu emocionālu kritienu un vilšanos, jo viņa mesijas apziņa nav guvusi gaidīto piepildījumu (šādi cilvēki parasti sastopas ar noraidījumu, atgrūšanu, izsmieklu un izstumšanu), un, dažkārt tas nostrādā kā iemesls “atgriezties realitātē”.

Savukārt pēc “atgriešanās” cilvēkam būs nepieciešams viss iespējamais emocionālais un psiholoģiskais atbalsts, ko viņam iespējams sniegt – sapratne, pieņemšana un empātija, un, pats galvenais, bez nosodījuma uztvere par viņa pagātnes rīcībām.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Acharya, S., Murdock, D.M. (2013, Dec 16). Dangerous delusions: The Messiah Complex and Jerusalem Syndrome. 

Bessenecker, S. (2013, Apr 18) Messianic Complex and Entitlement.

Brooks, D. (2010, Jan 08). The messiah complex. New York Times. 

Clarke, I. (2010). Psychosis and Spirituality: Consolidating the New Paradigm, Second Edition. Oxford: Wiley Blackwell, 240.

Goldwert, M. (1993). The messiah-complex in schizophrenia. Psychological reports, 73(1), 331–335.