Kas ir sinhronitāte?

Sinhronitātes ir “nozīmīgas sagadīšanās” jeb parādības, kurā divas vai vairāk atsevišķas un savstarpēji nesaistītas pieredzes norisinās vienlaikus un šķiet savstarpēji saistītas, lai gan nav pierādījumu, ka starp tām pastāvētu kādas sakarības. Dažkārt cilvēki šos notikumus uztver kā zīmes vai piešķir tām garīgu nozīmi.

Sinhronitātes jēdzienu ieviesa šveiciešu psihiatrs un psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung), kurš pats ticēja sinhronitātēm. Jungs savā laikā par tām daudz rakstīja, izvirzot jautājumu – kā šādi nozīmīgi notikumi, kurus nesaista savstarpējas likumsakarību ķēdes, ir iespējami? Ko tas vēsta par mūsu fizisko Visumu (physical universe) (Jung, 2010)?

Jungs pauda ideju, ka Visumā nedarbojas tikai pēc cēloņu un seku principa, bet ka ir vēl kāds, sekundārs darbības princips, no kura izriet sinhronitāte. Viņa ideja bija, ka Visumā viss ir savstarpēji saistīts, un ka notikumi vienā tā vietā var radīt psihofizisku ietekmi citā vietā, un ka jebkurš spēks, kas iedarbojas uz Visumu, iedarbojas tajā pašā brīdī uz visu pastāvošo vienlaikus. Tā rezultātā šķietamas sakritības varētu būt nozīmīgas cilvēkiem, kas meklē atbildes uz konkrētiem dzīves jautājumiem, jo ​​tās atspoguļo Visuma “nodomu” un tā brīža virzību (Courmanopoulos, 2015).

Sinhronitātes piemēri:

• Viena un tā paša vārda, skaitļa, tēmas atkārtota redzēšana;
• Sapņa redzēšana par senu, ilgi nesastaptu draugu un pēkšņa, nejauša viņa sastapšana;
• Pulksteņa apstāšanās cilvēka nāves brīdī;
• Sieviete psihoterapijas telpā padzīvo kritisku brīdi, stāstot par sapni, kurā viņai tikai iedots zelta skarabejs. Stāsta laikā pa logu cenšas tikt iekšā skarabejam līdzīga vabole (gadījums no Junga prakses).

Ideja, ka sinhronitāte patiešām varētu būt reāls fenomens, ir ticis izsmiets gadiem ilgi. Jāatzīmē, ka zinātnē joprojām dominē uzskats, ka tās ir vienkārši sakritības, kam cilvēki nozīmi piešķir paši savu domāšanas īpatnību dēļ. Tiek uzskatīts, ka cilvēki neapzināti meklē informāciju, kas atbalstīta viņu idejas, un attiecīgi ignorē informāciju, kas apšauba to patiesumu, un būtībā mūsdienu teorijas par cilvēka prāta darbību to atbalsta. Līdz ar to sinronitātes jēdziens bieži tiek dēvēts par pseidozinātnisku.

Tajā pašā laikā jau vāciešu izcelsmes fiziķis un teorētiķis Alberts Einšteins (Albert Einstein) ir minējis, ka daži notikumi daļiņu fizikā, šķiet, notiek vienlaicīgi un ātrāk par gaismas ātrumu, un ka ka vēl nezināmi mulsinoši mainīgie izraisa šķietamu notikumu sinhronu saistību (tā ir teorētiska neiespējamība, un Einšteins to sauca par spokaino zinātni 🙂 Un arī mūsu laika atklājumi kvantu fizikā liecina, ka notikumi, kas skar vienas daļiņas, tajā pašā acumirklī skar arī citas saistītas daļiņas arī tad, ja starp tām pastāv būtisks attālums. Un ka šis fenomens, šķiet, ir ne tikai iespējams, bet arī izplatīts. (Courmanopoulos, 2015).

Kam ticēt? Aicinu domāt pašiem! Ja jautā man, es sliecos piekrist Jungam, ar piebildi, ka, manuprāt, cilvēks par sevi un Visumu, kurā atrodas, pagaidām ir sapratis ļoti, ļoti, ļoti maz.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Courmanopoulos, S. (2015). Jung’s Synchronicity Gains Support from Quantum Physics. Medius International. https://mediusinternational.com 

Jung, C. G.. Synchronicity: An Acausal Connecting Principle. (from Vol. 8. of the Collected Works of C. G. Jung), Princeton University Press, 2010. ProQuest Ebook Central, http://ebookcentral.proquest.com/lib/rsub-ebooks/detail.action?docID=832661.
Created from rsub-ebooks on 2021-11-15 16:32:28.

Martin, F., Galli-Carminati, G. (2009). Synchronicity, Quantum Mechanics, and Psyche. Journal of Cosmology, 29(5), 15-26.