Pasaule, mosties! Kas ir garīgā atmošanās?

Būtu tā kā jau pēdējais laiks. Un tik tiešām, cik manas acis un izjūtas rāda, pasaule pamazām mostas no dziļa nomoda miega. Varbūt man nav taisnība, varbūt es vienkārši sāku to redzēt, tomēr ir fakti, kas manus novērojumus apstiprina. Piemēram, tas, ka pēdējos 15 gados Googlē pieaug meklējumu skaits vārdu savienojumam “garīgā atmošanās” (spiritual awakening), un ja papēta dziļāk, tad kā saistītie termini tiek meklēti arī “pazīmes” (signs) un “simptomi” (symptoms) un “nozīme” (meaning). Par tiem visiem šajā rakstā.

Kas ir garīgā atmošanās?

Šo divu vārdu kombināciju izmanto gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē to lieto, lai apzīmētu mainītu apziņas stāvokli, kas var būt daļa no garīgās atmošanās plašākā nozīmē. Plašākā nozīmē ar to apzīmē vispārēju pasaules uzskata un uztveres maiņu, kas ietver savas Ego identitātes pāraugšanu. Runājot reliģiskos terminos, garīgā atmošanās ir Gara un Dieva ieaicināšana savā Dvēselē.

Garīga atmošanās šaurākā nozīmē

Ja runājam, par konkrētām, īslaicīgām garīgajām pieredzēm, tad garīgā atmošanās ir mainīts pasaules uztveres stāvoklis, kura laikā cilvēks jūtas vienots ar visu pastāvošo un ar augstāku, visu aptverošu spēku. Tā laikā zūd personīgā Es robežas un ir pārliecība par šo pieredzi kā par kaut ko svētu. Šim apziņas stāvoklim ir noētiska kvalitāte jeb raksturīga izjūta par pieredzi kā par neapstrīdamu zināšanu avotu. Tās laikā cilvēks piedzīvo dziļas pozitīvas emocijas, var izjust telpas un laika izjūtas zudumu (Stace, 1960). Tā kā piedzīvotais ir ārpus visa, ar ko nācies saskarties, bieži vien to ir grūtības aprakstīt vārdos. Visbiežāk pēc tam mainās cilvēka realitātes uztvere. 

Šāda un līdzīgu apziņas stāvokļu esamība cilvēkiem ir zināma jau gadu tūkstošiem, un nokļūšana tajos jau izsenis bijusi dažādu tautu kultūru un reliģiju un rituālu sastāvdaļa (Friedman & Hartelius, 2013). Pēdējos 100 gados tie tiek pētīti arī zinātniski. Garīgā atmošanās, pamošanās pieredze, mistiskā pieredze, garīgā pieredze, kvantu pārmaiņas, paštranscendences pieredze, reliģiskā pieredze, transpersonālā pieredze u.c. Apzīmējumi dažādos literatūras avotos atšķiras, tomēr būtība visiem ir viena.

Statistikas, ko uzrādīt gan man nav, tomēr pieaugošā cilvēku interese par šo tēmu, manuprāt, liecina, ka arī Rietumnieciski domājošie prāti sāk piedzīvot šīs pieredzes arvien biežāk.

Garīgā atmošanās plašākā nozīmē

Augstāk aprakstītās pieredzes ir tikai īsas (tiesa, ārkārtīgi spilgtas un būtiskas) epizodes cilvēka dzīvē. Tomēr tās ir tikai simptomi tam, ka cilvēks tik tiešām mostas. 

Mostas no kā? Vai tas mēs visi jau neesam nomodā lielāko diennakts daļu?

Pirms atmošanās tā tiešām var šķist. Tāpat kā pirms atmošanās var šķist, ka visas šīs runas par mošanos ir garā vājo spriedelējumi, reliģiski noskaņoto augstāku būtņu glorificējumi vai krāpnieku solījumi sniegt garīgo pilnību apmaiņā pret noteikti summu viņu bankas kontā. Tomēr trim dotajiem piemēriem ir diezgan maz sakara ar garīgo atmošanos. 

Garīgā atmošanās ir (es gribētu teikt ilgtermiņa) process, kura laikā mainās veids, kā cilvēks uztver un pieredz pasauli, ar to saprotot egocentriska skatījuma maiņu uz ekocentrisku. Ja egocentriska skatījumu fokusā ir cilvēks kā no citiem norobežots indivīds, tad ekocentrisks skatījums ietver visu pastāvošo (Visumu, dabu), kas tiek uztverts kā vienots, dzīvs, visu ietverošs, apzināts organisms.

Vārds “atmošanās” tiek izmantots šī procesa apzīmēšanai tāpēc, ka tas tiešām jūtas kā pamošanās no miega. 

Slazdi un lamatas

Vēlos uzsvērt, ka tas, par ko es runāju, tiešām ir pieredze un nopietna vērtību sistēmu un pasaules uztveres maiņa, nevis mentāla pievēršanās garīgām vērtībām, rituāliem, meditēšanai vai senu tradīciju ievērošanai (piemēram, jogas nodarbību apmeklēšana tāpēc, ka tas šobrīd ir moderni). Jā, tas viss var ierosināt procesu, tomēr garīgo prakšu un kulta rituālu piekopšana pati par sevi nav garīgā atmošanās. 

Šeit šķiet būtiski atzīmēt arī tās jomas, kurās daudziem (arī man) gadās iekrist, ejot attīstības ceļu. Piemēram, tāda ir sevis uzskatīšana par garīgu personu. Manuprāt, neviens cilvēks nevar būt tikai garīgs (vismaz Rietumu kultūrā dzīvojošs) un pilnībā atteikties no sava Ego un materiālās realitātes. Cilvēks tāpēc ir cilvēks, ka viņš integrē šos abus – ir pa vidu. Man šķiet, ka šo domu visprecīzāk skaidro šveiciešu psihiatra un analītiskā psihologa Karla Gustava Junga teiktais, kas atrodams šeit.

Otrkārt, tā ir (klasika) tikai gaismas un tikai mīlestības meklēšana. Tas, protams, kādu laiku palīdz celt pašapziņu, tomēr, manuprāt, tas ir nekas cits, kā vien atteikšanās skatīties uz to, ko negribas redzēt, bēgšana no realitātes. Iespējams, to ir grūti pieņemt, tomēr garīgā atmošanās nāk komplektā ar skatīšanos uz dusmām, bailēm, naidu, skumjām, citam negācijām un tā visa dziļu izdzīvošanu jūtu līmenī. 

Treškārt, tā ir būšana tikai labam, kas liecina nevis par garīgumu, bet gan par brieduma trūkumu un atzinības un apstiprinājuma meklēšanu pie citiem. Ceturtkārt, tā ir īpašu spēju piedēvēšana sev, tajā skaitā doma “es esmu īpašs”. Piektkārt, pievēršanās garīgajām praksēm, lai izvairītos no neatrisinātu emociju un psiholoģisku traumu izstrādāšanas. Šo mēdz saukt par garīgo apvedceļu. Garīgo prakšu piekopšana bieži vien ir veids, kā distancēties no piedzīvotajām traumām, tomēr patiesa atmošanās ir iespējama tikai “ejot tām cauri”. 

Garīgās atmošanās pazīmes

Cilvēks sevi ir pieradis identificēt ar savu Es (Ego), un izjust sevi kā atdalītu no visa, kas pastāv. Savukārt garīgās atmošanās laikā šī Es izjūta zūd, un notiek it kā savienošanās ar lielāku, augstāku, visu ietverošu spēku. 

Tā visa rezultātā cilvēks bieži vien sāk mainīt savu uzvedību un attieksmes, piemēram, kļūst laipnāks, mazāk trauksmains, mierīgāks. Mainās dzīves stils un paradumi – cilvēks sāk izdarīt veselīgākas, ekoloģiskākas, dabai draudzīgākas izvēles, daudzi atsakās no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas pārtikā. Aug emocionālā labsajūta, emocijas un jūtas tiek izjustas dziļāk, zūd pretestība pret negatīvām emocijām, gluži otrādi – cilvēks ar tām saskaras vieglāk un spēj konfrontēt savas bailes, dusmas, vainas izjūtu. Cilvēks kļūst autentiskāks, īstāks, dabiskāks, arī lēnāks un apzinātāks. Spēj sasaistīt tagadnes notikumus un savu tagadnes rīcību ar piedzīvoto pagātnē. 

Cilvēks attīsta pats savu personīgo vērtību, ētikas, morāles un normu sistēmu, kas ir saskaņā gan ar konkrēto dzīves brīdi, gan ar augstākajām garīgajām vērtībām (autentiskumu, pašpietiekamību, patiesumu, taisnīgumu, skaistumu, dzīvīgumu, pilnību, veselumu u.c.). Fokuss no ārējās pasaules (sasniegumi, sociālā dzīve, darbs, nauda, ģimene) pārvirzās uz cilvēka iekšējo pasauli (domas, jūtas, sapņi, iztēle).

Pretpolos (labs-ļauns) un pretrunās tiek ieraudzītas sakarības, abas puses tiek savstarpēji integrētas un rada veselumu. Rodas iekšējās brīvības izjūta. Mainās attieksme pret sevi un pasauli, cilvēks sāk just atbildību par savām domām, emocijām un rīcībām, savukārt pasaule un sabiedrība tiek pieņemta tāda, kāda tā ir – ar visām tās ēnu spēlēm. Visbeidzot, cilvēks sevi apzinās kā vienotu ar visu pastāvošo un kā šīs esības veidotāju.

Garīgās atmošanās nozīme

Kāda tam visam nozīme? Kāda jēga? Domāju, ka čehu psihiatrs Staņislavs Grofs to jau ir pateicis labāk, nekā es jebkad spētu to izdarīt: “Kad mēs piedzīvojam identifikāciju ar kosmisko apziņu, mums ir sajūta, ka atklājam eksistences pilnību paši sevī un saprotam Realitāti, kas ir pamatā visām realitātēm. Mums ir dziļa sajūta, ka mēs esam saistīti ar augstāku un galīgu principu pār visu Esamību. Šajā stāvoklī ir absolūti skaidrs, ka šis princips ir galīgā un vienīgā mistērija; kad šī eksistence ir pieņemta, viss cits var būt saprotams un izskaidrots no tās. Kosmiskās apziņas pieredze ir bezgalīga, neizmērojama un ārpus izteikšanas robežām. Tajā paša laikā pat sīka tās pieredzes epizode pilnībā apmierina mūsu izpratnes alkas.” (Grof, Bennet, 160)

“Kā Utopiķim, kā tas ārēji varētu šķist, šī varētu būt mūsu vienīgā iespēja. (..) Dziļa godbijība pret dzīvi un ekoloģiska apzināšanās ir viena no visbiežākajām psihospirituālās transformācijas sekām, kas pavada atbildīgu darbu ar mainītiem apziņas stāvokļiem. To pašu var teikt par mistiskās dabas garīguma parādīšanos, kas balstīts personīgajā pieredzē. Es ticu, ka iešana pilnīgākas mūsu neapzināto prātu apzināšanās virzienā, ievērojami palielinās mūsu planētas izdzīvošanas iespējas.” (Grof, Bennet, 212).

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Friedman, L.H., Hartelius, G. (Ed.). (2013). The Wiley-Blackwell Handbook of Transpersonal Psychology. John Wiley & Sons, Incorporated.

Jung, C.G. (1960). The Structure and Dynamics of the Psyce. Bollingen Series XX. Princeton University Press.

Google Trends.

Grof, S., Bennet, H. Z., (1992), The Holotropic Mind: The Three Levels of Human Consciousness and How They Shape Our Lives. Copyright, HarperCollins Publishers.

Stace, W. T. (1960). Mysticism and Philosophy. Macmillan and Co., London.

Scott Jeffrey, A Wildly Practical Guide to Authentic Spiritual Awakening.