Spilgta garīgā pieredze kā vārti uz dziļākas izpratnes līmeņiem

Vienotības izjūta ar visu pastāvošo. Svētuma izjūta. Izjūta par saskarsmi ar neapstrīdamu zināšanu avotu. Dziļi izjustas pozitīvas emocijas. Izjūta par telpas un laika zudumu. Grūtības aprakstīt piedzīvoto vārdos. Šīs ir pazīmes, par kurām stāsta cilvēki, kas piedzīvojuši spilgtu garīgu pieredzi. Vieni tajā nokļūst spotnātni, otri – apzināti to izraisot (lielākoties ar meditācijas vai psihoaktīvo vielu lietošanas starpniecību).

Šis apziņas stāvoklis, kura meklējumi pēdējos gados noteiktās cilvēku aprindās kļuvuši pat mazliet par trendu, ietver spēcīgu kopības izjūtu ar visu, kas eksistē, dažkārt par sasniedzot vienota veseluma izjūtu ar dievišķo, citiem cilvēkiem un citām dzīvības formām, objektiem, vidi un Visumu. Šo pieredzi bieži pavada ekstāze un izjūta par nokļūšanu ārpus individuālā Es un identitātes (Braud, 2010). 

Esot tajā, cilvēkm šķiet, ka viņam “tiek atklāta patiesība, kas iepriekš nav bijusi redzama” (Castro, 2017, 34). Caur to tiek padziļināta izpratne par pastāvēšanas dabu un tā var mainīt cilvēka emocionālās reakcijas uz dzīvības un nāves tēmām (Castro, 2017). Cilvēki, kam savas dzīves laikā ir izdevies pieredzēt kaut daļu no šeit minētā, bieži to min kā vienu no savas dzīves nozīmīgākajiem brīžiem (Yaden et al., 2017).

Lūk, par to arī raksts – kas ir spilgta garīgā pieredze? Par ko tā liecina vai var liecināt? Kādas ir tās pazīmes? Un ko, mēs, Rietumu kultūrā dzīvojošie, par to visu zinām? Iepriekš pabrīdinu, ka raksts ir ļoti koncentrēts un lielākoties zinātniskā valodā, jo veidots no mana psiholoģijas studiju darba fragmentiem.

Tēma, kas arvien biežāk piesaka savu aktualitāti

Kopš 20. gadsimta 60.-70. gadiem, kad psiholoģijā sāka attīstīties transpersonālās psiholoģijas atzars, zinātnē pieaug pētījumu skaits par mainītiem apziņas stāvokļiem. Īpaši pētnieku interesi dažādās zinātnes jomās (psiholoģijā, psihiatrijā, neirobioloģijā u.c.), saista spilgti garīgi pieredzējumi, kas literatūrā pašreiz tiek apzīmēti dažādos nosaukumos – garīgā pieredze (spiritual experience), mistiskā pieredze (mystical experience), atmošanās pieredze (awakening experience), kvantu pārmaiņas (quantum change), garīgā atmošanās (spiritual awakening) (Castro, 2017), paštranscendences pieredze (self-transcendent experiences), reliģiskā pieredze (religious experience), transpersonālā pieredze (transpersonal experience) u.c. (Yaden, 2017).

Turklāt, izskatās, ka interese par šo stāvokli ir ne vien zinātniekiem, ber arī sabierībai – Google Trends meklējumu rezultāti liecina, ka pēdējās dekādes laikā ir ievērojami audzis meklējumu skaits atslēgas vārdiem “spiritual awakening”, kas ir viens no mūsdienās biežāk izmantotajiem terminiem spilgta mainīta apziņas stāvokļa apzīmēšanai angļu valodā.

Ziņas par mainītu apziņas stāvokļu esamību un pieredzēšanu tiek sniegtas dažādās pasaules vietās un visos rakstītās vēstures laikos. Tomēr tikai pēdējo 120 gadu laikā par to ir rakstījuši arī psiholoģijas zinātnes pārstāvji (James, 1902; Hood, 1975; Barrett, Johnson, & Griffiths, 2015). 

Spilgtas garīgas pieredzes divējādā daba

Raksta sākumā izklāsītais var izklausīties aizraujoši un vilinoši, un tā tas tik tiešām arī ir. Tomēr, atļaušos mazliet uzsvērt, ka katrai monētai vienmēr ir divas puses – arī šai.

Zinātniskajā literatūrā pastāv divējāda pieeja spilgtas garīgās pieredzes raksturošanai. Par to raksta kā  par pieredzi, kas var izraisīt abējādas – gan ievērojami pozitīvas, gan negatīvas reakcijas un pat klīniskas sekas (Yaden et al., 2017). No vienas puses (literatūrā, kas apraksta psihopatoloģiju) tiek uzvērta garīgās pieredzes līdzība ar apziņas stāvokli, kas rodas halucinogēnu medikamentu lietošanas laikā un ar akūtām apziņas stāvokļa izmaiņām, kas raksturīga šizofrēnijas pacientiem. No otras puses (literatūrā, kas apraksta transcendenci, misticismu), tiek uzsvērta atšķirība starp garīgo pieredzi un apziņas stāvokļiem, kas raksturo pataloģiju (Parnas & Henriksen, 2016).

Nošķirt psihiskus traucējumus no garīgas pieredzes ir sarežģīti to līdzīgo simptomu dēļ. Turklāt pētījumi liecina, ka gan garīgās pieredzes, gan psihisko traucējumu laikā tiek aktivizētas līdzīgas smadzeņu zonas (Cristofori et al., 2016). Tāpat pastāv teorija, ka garīgās pieredzes patoloģiskās un pozitīvās formas var pārklāties (Lukoff, Lu, & Turner, 1992,  kā minēts Yaden et al., 2017). 

Kā atšķirt?

Skaidru vadlīniju, kas ļautu nošķirt garīgo pieredzi no patoloģiska stāvokļa šobrīd vēl nav, tomēr pētījumi liecina, ka garīgā pieredze rosina cilvēka spēju saskatīt visu lietu vienotību pasaulē, rast jēgas izjūtu, savukārt patoloģisks stāvoklis rada neskaidrību un loģikas trūkumu. Tāpat garīgās pieredzes iespaidā cilvēkam rodas skaidrības, miera un harmonijas izjūta, savukārt pataloģijas ietekmē cilvēkam trūkst prieka un jēgas izjūtas, šīs epizodes var būt biedējošas, tās var ietvert pazeminātu pašaprūpes līmeni. 

Garīgās pieredzes piedzīvošanas laikā cilvēks nav bīstams sev un sabiedrībai, savukārt patoloģiska stāvokļa gadījumos cilvēks var tāds kļūt (Schapiro, 2018). Šo garīgās pieredzes divējādo dabu var raksturot izmantojot šādu metaforu: “Pacients ar šizofrēniju slīkst tajos pašos ūdeņos, kuros cilvēks ar mistisko pieredzi peldas ar prieku (Lee, 1985, 40, kā minēts Evans et al., 2018).”

Būtiski atzīmēt, ka tas, vai garīgā pieredze tiek vai netiek uztverta kā patoloģisks stāvoklis, lielā mērā ir atkarīgs no kultūras konteksta, kurā dzīvo cilvēks. Zināšanas par pārliecībām, kas dominē kultūrā, ir būtiskas garīgās pieredzes interpretācijā (Maraldi & Krippner, 2019). Kļūdaini diagnosticējot garīgo pieredzi kā patoloģisku stāvokli, cilvēks var zaudēt priekšrocības, kas iegūstamas tās ietekmē. Turklāt, ņemot vēra faktu, ka Rietumu sabiedrībai ir grūti izprast garīgo pieredzi kā pieredzi, kas nav patoloģiska, pastāv risks, ka spontāni piedzīvota garīgā pieredzes atsevišķiem cilvēkiem var radīt traumatiskas sekas (Schapiro, 2018).

Pazīmes kas liecina par nokļūšanu spilgtā garīgā pierdzē

Katra garīgā pieredze ir unikāla, un katrs tajā piedzīvo jeb “redz” kaut ko citu – vien savai zemapziņai un apziņai saprotamu. Pati par tēliem, kas tiek “redzēti” garīgās pieredzes laikā, mīlu teikt – zemapziņa tulko apziņai informāciju caur tai saprotamiem simboliem. Tomēr tās būtība, neraugoties uz plašām atšķirībām tās interpretācijā, visiem ir identiska (Stace, 1960). Kopīgas pazīmes, kuras atpazīst un par kurām stāsta visi, kas kaut reizi nokļuvuši spilgtā garīgā pierdzē, aprakstītās tālāk tekstā. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi vienas piredzes laikā piedzīvo visas turpmāk aprakstītās pazīmes, tomēr daļu noteikti.

1. Mainīta sevis uztvere, sevis izjūtas zudums, saglabājot skaidru apziņu. Izjūta par saplūšanu ar visaptverošu spēku, ar kaut ko lielāku par individuālo Es (Ego kvalitāte).
2. Izjūta par visu pastāvošo kā par vienotu veselumu (vienotības izjūtas kvalitāte).
3. Izjūta, ka visiem objektiem piemīt apziņa – pat tiem, kas tiek piedzīvoti tikai materiālā formā (iekšējā subjektīvisma kvalitāte).
4. Mainīta laika un telpas uztvere, izjūta par laika un telpas neesamību. Izjūta, ka pieredzes laikā tie abi – laiks un telpa – mainās līdz pat galējai modalitātei (laika un telpas kvalitāte).
5. Izjūta par pieredzi kā par neapstrīdamu zināšanu avotu, kā par saskarsmi ar absolūto patiesību; neracionāla, intuitīva, atklāsmēs gūta izjūta, kas tomēr netiek uztverta kā vienkārši subjektīva (noētiskā kvalitāte).
6. Nespēja aprakstīt pieredzi vārdos, pieredzētā iedabas, nevis nepietiekamas lingvistiskās kompetences dēļ (vārdos neaprakstāmība).
7. Dziļi izjustas pozitīvas emocijas, visbiežāk laimes vai patiesa prieka izjūta (pozitīvā ietekme). 
8. Izjūta par pieredzi kā par kaut ko svētu. Tostarp mistērijas, brīnuma, godbijības un cieņas izjūta. Var tikt pausta atkāpjoties terminoloģijas, kas ierasti tiek izmantota reliģijā (reliģiskā kvalitāte) (Hood, 1975).

No neirobiloģijas viedokļa jeb no smadzeņu darbības pētījumos iegūtajām zināšanām, pazīmes ir četras: laika un telpas  izjūtas (timelessness); sevis izjūtas zudums (selflessness) visa iepriekšnoteiktības izjūta (effortlessness), dziļa pilnības izjūta (richness).

Īss ieskats pētījumos psiholoģijas lauciņā

Šobrīd spilgtas garīgas pieredzes pētniecība tiek veikta ar mērķi precizēt tās norisi, iemeslus, sekas, atšķirības starp indivīdiem, kas ir tādu piedzīvojuši un tiem, kas nav. Divējādās dabas dēļ tiek pētīta gan garīgās pieredzes saistība ar pozitīvu ietekmi, gan saistībā ar patoloģiju. 

Esošo pētījumu rezultāli liecina, ka cilvēki, kuras ir piedzīvojuši spilgtu garīgo pieredzi,  ir ievērojami atvērtāki visam jaunajam un vēl nepiedzīvotajam, viņiem ir augstāka emocionālā stabilitāte, spēja regulēt savas attieksmes un uzvedību, kā arī izteiktāka spēja ieklausīties savā ķermenī. Viņi ir uzmanīgāki un jutīgāki attiecībā pret maznozīmīgiem apkārtējās vides stimuliem. Tāpat cilvēki ar garīgo pieredzi personīgajā biogrāfijā spēju veiksmīgās distancēties no notikumiem un domām (Hanley et al., 2018). 

Cits pētījums liecina, ka garīgās pieredzes piedzīvošanas rezultātā cilvēkiem tiek novērotas pozitīvas pārmaiņas starppersonu attiecībās – viņi izjūt lielāku tuvību ar līdzcilvēkiem, vairāk pateicības, piedošanas un spēj saskatīt lielāku nozīmi dzīvei (Griffiths et al., 2018).

Tie ir tikai pāris pētījumi no virknes, kas veikti pēdējo gadu laikā. Esmu pārliecināta, ka šī tēma sabiedrībā kļūs arvien aktuālāka, un ceru, ka par to runās arvien drošāk un arvien skaļāk. Tas ir būtiski, jo, manuprāt (un tikai manuprāt), katra jauna garīga pieredze gan bagātina cilvēku, gan atver viņa prātu jaunām iespējām, ko šī pasaule vēl nav piedzīvojusi. Un tas ir viens no skaistākajiem ceļiem, pa kuriem cilvēks savas dzīves laikā var doties.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Barrett, F. S., Johnson, M. W., Griffiths, R. R. (2015). Validation of the revised Mystical Experience Questionnaire in experimental sessions with psilocybin. Journal of Psychopharmacology, Volume 29(11), p. 1-9. 

Braud, W. (2012). Health and well-being benefits of exceptional human experiences. In C. Murray (Ed.), Psychology research progress. Mental health and anomalous experience (p. 107-124). Hauppauge, NY, US: Nova Science Publishers.

Castro, J. M. (2017). A Model of Enlightened / Mystical / Awakened Experience. Psychology of Religion and Spirituality, Volume 9(1), p. 34-45. 

Cristofori, I., Bulbulia, J., Shaver, J. H., Wilson, M., Krueger, F., Grafman, J. (2016). Neural correlates of mystical experience. Neuropsychologia, Volume 80, p. 212-220. 

Evans, J., Lange, R., Houran, J., Lynn, S. (2018). Further Psychometric Exploration of the Transliminality Construct. Psychology of Consciousness: Theory, Research, and Practice, Volume4(1), 54–62.

Griffiths, R. R., Johnson, M. W., Richards, W. A., Richards, B. D., McCann, U., Jesse, R. (2011). Psilocybin occasioned mystical-type experiences: Immediate and persisting dose-related effects. Psychopharmacology, Volume 218(4), p. 649-665. 

James, W. (1902). The Varieties of Religious Experience. The University of Adelaide.

Hanley, A. W., Nakamura, Y., Garland, E. L. (2018). The Nondual Awareness Dimensional Assessment (NADA): New Tools to Assess Nondual Traits and States of Consciousness Occurring Within and Beyond the Context of Meditation. Psychological Assessment. Voulme 30(12), p. 1625-1639. 

Hood, R. W. (1975). The Construction and Preliminary Validation of a Measure of Reported Mystical Experience. Journal for the Scientific Study of Religion, Volume 14(1), p. 29-41.

Maraldi, E.O., Krippner, S. (2019). Psychology of Consciousness: Theory, Research, and Practice. Psychology of Consciousness: Theory, Research, and Practice, Apr 01 , 2019, No Pagination Specified, p. 1-14. 

Schapiro, N. M. (2018). Exploring the Correlates of Correctly Diagnosing Spiritual and Religious Experiences. Louisville, Kentucky: Spalding University.

Stace, W. T. (1960). Mysticism and Philosophy. Macmillan and Co., London.

Parnas, J., Henriksen, M. G. (2016). Mysticism and schizophrenia: A phenomenological exploration of the structure of consciousness in the schizophrenia spectrum disorders. Consciousness and Cognition, Volume 43, p. 75-88. 

Yaden, D. B., Haidt, J., Hood, R. W., Vago, D. R., & Newberg, A. B. (2017). The varieties of self-transcendent experience. Review of General Psychology, Volume 21(2), p. 143-160.