Spirālveida dinamika

Paveroties uz pasauli no plašāka redzes leņķa, man bieži ir šķitis, ka šeit it viss darbojas pēc spirālveida principa. Es to saskatu visur – cilvēku izpratnē, pasaules uzskatos un personības izaugsmē, sabiedrības attīstības procesos, biznesā, dabas procesos, matemātikas likumos (Fibonači skaitļi), mākslas likumos (zelta griezums), pat DNS struktūra ir spirāle. Līdz ar to teorija, kurā priekš sevis esmu atradusi ārkārtīgi daudz loģikas, skaidrojumu un pamatojumu sakarībām, kuras pasaulē ik dienu saskatu, ir Spirālveida dinamika. Tā skaidro indivīda un sabiedrības attīstības procesus, kā arī apraksta, pēc kādas sistēmas un kā cilvēki izprot pasauli sev apkārt. 

Spirāle kā modelis, kā forma ir dinamiska, atvērta, tā vienmēr turpinās, un tā gan vizuāli, gan funkcionāli atspoguļo apziņas evolūcijas attīstību (Butters, 2015). 

Saistībā ar Spirālveida dinamiku, cilvēka attīstībai ir (vismaz) astoņas stadijas jeb līmeņi (teorijā tās sauc arī par memiem). Tas, kā cilvēks uztver pasauli un kā reaģē uz notikumiem, ir atkarīgs no attīstības līmeņa, kurā cilvēks atrodas dzīves laikā, gan uz kādas sabiedrības grupas (piemēram, tautas vai organizācijas) attīstības. 

Mazliet vēstures

Teorijas aizsākumi meklējami 1952. gadā, kad amerikāņu psihologs Klērs Greiviss, par pamatu ņemot attīstības psiholoģijā gūtās atziņas, sāka formulēt savu Teoriju par cilvēka esamības līmeņiem. Tās mērķis bija izskaidrot, kāpēc cilvēku reakcijas un motivācijas ir tik atšķirīgas. 1974. gadā viņš nonāca pie teorijas gala versijas, kurā apgalvoja, ka cilvēka attīstība ir astoņu līmeņu sistēma, kas sastāv no sešiem “izdzīvošanas līmeņiem”, un diviem “esamības līmeņiem” (Butters, 2015). Greivisa darba arhīvs pieejams šeit. 

Greivisa darbu turpināja Dons Edvards Beks un Kristofers Kauans, kuri pilnveidoja teoriju, strādāja ar to praksē, un aprakstīja grāmatā “Spirālveida dinamika: vērtību, līderības un pārmaiņu apgūšana” (1996), kā arī iedeva šai teorijai nosaukumu. Savukārt trešajā attīstības fāzē Kens Vilbers Spirālveida dinamiku izvēlējās kā vienu no bāzes teorijām, radot savu – integrālo Visaptverošo teoriju (2000). Šeit gan jāatzīmē, ka ar laiku Beka un Vilbera ceļi šķīrās – domstarpību dēļ viņi turpina attīstīt Greivisa darbu katrs savā virzienā. Arī Kauans pret Vilbera Spirālveida dinamikas interpretācijām izturas kritiski (Butters, 2015). 

Lai nu kā arī ietu teorijas autoriem un attīstītājiem šodien, viens ir skaidrs – Spirālveida dinamika nav tikai teorija. Tā ir pierādījusi sevi arī praksē, strādājot dažādos kontekstos – ar reliģiska un politiska rakstura jautājumiem, biznesa vidē un citur. Kā viens no piemēram bieži tiek minēts fakts, ka bijušais Dienvidāfrikas Republikas prezidents Nelons Mandela ir regulāri konsultējies ar Beku laika posmā no 1981. līdz 1988. gadam un ņēmis vērā Spirālveida dinamikas teorijas atziņas, lai atjaunotu miera stāvokli valstī (Butters, 2015). 

Attīstības līmeņi

Pirmais līmenis. Arhaiskie instinkti. Domāšānas pamatā ir izdzīvošanas dziņa, instinkti, un prioritātes ir primāro vajadzību apmierināšana (pārtika, ūdens, siltums, sekss un drošība). Motivācija: darīt visu, lai izdzīvotu. 

Otrais līmenis. Maģiskais animisms. Domāšana ir animistiska jeb vērsta uz ticību maģijai, mistiskām zīmēm, augstāku būtņu, dievību apbrīnošanu, paļaušanos uz cilts vecāko. Motivācja: apmierināt garus un rūpēties par cilts drošību.

Trešais līmenis. Varas dievi. Domāšana ir vērsta uz varas un diženuma izpaušanu un saglabāšanu. Notikumi pasaulē ir labā un ļaunā cīņa, tie ir džungļi, pilni ar briesmām un plēsoņām. Dzīvošana tagad un šeit, baudot dzīvi bez nožēlas un pašpārmetumiem. Motivācija: esi kas esi un dari, ko gribi. Nerēķinoties.

Ceturtais līmenis. Mītiskā kārtība. Domāšanu vada noteikti likumi un kārtība, ko nosaka augstāks spēks, kam jāpakļaujas. Valda “paraizā” un “nepareizā” principi. Pareiza dzīvošana sniedz atlīdzību, impulsivitāte tiek kontrolēta ar vainas apziņu. Motivācija: dzīvei ir jēga, virziens un nolūks, tās iznākums ir iepriekš noteikts.

Piektais līmenis. Zinātniskie sasniegumi. Domāšana ir materiālistiska, vērsta uz personīgā labuma gūšanu, izmantojot pasaules likumus un dabas resursus savās interesēs. Riskēšana, fokusēšanās uz panākumiem. Motivācija: rīkoties pašam savās interesēs, spēlējot spēli, kurā jāuzvar.

Sestais līmenis. Jūtīgais indivīds. Domāšana vērsta uz cilvēka gara atbrīvošanu no mantkārības, dogmām. Pār aukstu racionālismu sāk prevalēt jūtas. Garīguma atjaunošanās, potenciāla bagātināšana, harmonijas meklēšana. Nozīme ekoloģijai un resursu līdzvērtīgai sadalīšanai, vienlīdzībai. Motivācija: meklēt mieru sevī, izzināt sevi un kopā ar citiem rūpēties par sabiedrību.

Septītais līmenis. Integratīvais. Domāšana kļūst visus iepriekšējos līmeņus ietveroša un izprotoša. Rodas izpratne par dzīvi kā par dabisku hierarhiju, sistēmu un formu kaleidoskopu. Augstākā prioritāte ir elastīgumam, spontānumam un funkcionalitātei. Zināšanas un kompetence ir būtiskāka par varu, statusu un grupas vēlmēm. Motivācija: dzīvot pilnvērtīgi un atbildīgi attiecībā pret to, kas esi un mācīties kļūt. 

Astotais līmenis. Holistiskais. Domāšana izprot, ietver un izmanto visus iepriekšējos līmeņus, ir holistiska. Pasaule tiek uztverta kā vienots, dzīvs organisms, kam piemīt kolektīvā apziņa. Motivācija: caur gara un prāta mijiedarbību piedzīvot eksistences pilnību (Roemischer, 2002, Wilber, 2000).

Rezumējot, atkarībā no tā, kurš attīstības līmenis cilvēkā (vai sabiedrībā) dominē, rodas reakcijas, viedokļi, interpretācijas par notikumiem. Piemēram, uz vienu un to pašu vides piesārņojuma problēmu dažādas cilvēku grupas reaģē atšķirīgi – vieni turpina šķērdēt dabas resursus, fokusējoties uz personīgā labuma gūšanu (piektais līmenis), otri ekoloģiskam dzīvesveidam un meklē interešu grupas, kas atbalsta viņu dzīves modeli (sestais līmenis), savukārt trešie aizrautīgi norāda uz to, ka pār cilvēci drīz nāks Dieva sods (ceturtais līmenis). 

Līmeņošanās krustu šķērsu un nelineāri

Teorija skaista un līmeņi, manuprāt, izskaidroti pat ļoti uzskatāmi. Tomēr, lai cik ļoti mums patiktu un gribētos domāt, ka mēs dzīvojam lineāri iekārtotā pasaulē, manuprāt, tas ir diezgan tālu no patiesības, un arī šie līmeņi nav laikā, telpā vai kā citādi fiksētas attīstības pakāpes. Tie ir plūstoši viļņi, kas lielā mērā pārklājas un cauraužas un šķērso cits citu, un, protams, tas viss notiek gan vienā cilvēkā, gan veselā sabiedrībā vienlaikus. Līdz ar to, piemēram, ja ir vēlēšanās “piemērīt” šo teoriju paša domāšanas attīstībai, šī nianse ir jāņem vērā. Katrs vilnis var aktivizēties vai deaktivizēties noteiktā dzīves situācijā, piemēram, ārkārtas situācijās var aktivizēties trešais līmenis, meklējot jaunu darbu – piektais līmenis, savstarpējās attiecībās – sestais līmenis. Un vēl – katram cilvēkam potenciāli ir pieejami visi līmeņi (Wilber, 2000). 

Kas vēl būtiskāk, un kas mani visvairāk saista šajā teorijā, ir “plaisa”, kas pastāv domāšanā starp pirmajiem sešiem un pēdējiem diviem līmeņiem jeb tā saucamais “palēciens uz otrās pakāpes apziņu”. 

Lēciens domāšanas attīstībā

Pirmās pakāpes līmeņi (no pirmā līdz sestajam, ieskaitot) paši nespēj novērtēt citu līmeņu esamību. Atrodoties katrā no šiem līmeņiem indivīdam, cilvēku grupai, sabiedrībai šķiet, ka tikai viņa pasaules uzskats ir vispareizākais un vistālredzīgākais. Ja tas tiek apstrīdēts, uz to tiek reaģēts ar negāciju un tiek organizēts pretuzbrukums (Wilber, 2000).

Notiekot palēcienam uz otrās pakāpes apziņu (es teiktu, ka šis palēciens ir tā pati garīgā atmošanās,) domāšana mainās – visu iepriekšējo stadiju esamība iegūst jēgu. Otrās pakāpes domāšana novērtē visu iepriekšējo līmeņu esamību – ir saprotama to funkcija un vajadzība. Tā integrē visus iepriekšējos domāšanas modeļus un domā vispārējas esamības spirāles, nevis tikai viena konkrēta līmeņa kategorijās (Wilber, 2000).

Nu un?

Kā raksta teorijas autori, bez šīs “otrā līmeņa domāšanas”, cilvēce ir lemta palikt par upuri globālai “autoimūnai” ligai, kur dažādu attīstības līmeņu grupas konfliktē savā starpā. Šīs “starplīmeņu” debates reti kad tiek atrisinātas un visas iesaistītās puses parasti jūtas nesadzirdētas un nenovērtētas (Wilber, 2000). 

Es pati vēl piebilstu, ka šis teikums attiecas ne tikai uz cilvēci, bet arī uz katru atsevišķu cilvēku, kurš diendienā sastopas pats ar saviem iekšējiem konfliktiem. Līdz ar to, noslēgumā novēlu visiem (arī sev) atpazīt šīs attīstības līmeņus sevi un pasaulē sev apkārtu un arvien virzīties augšup pa spirāles dinamikas kāpnēm! 

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Beck, D.E., Cowan, C.C. (1996). Spiral Dynamics. Mastering Values, Leadership and Cahange. Blackwell Publishing Ltd.

Butters, A. (2015). A Brief History of Spiral Dynamics. Approaching Religion, Volume 5 (2), p. 67-78

Graves, K. (2001–). A website dedicated to the life, research and thinking of Dr Clare W. Graves, compiled and maintained by Chris Cowan, Natasha Todorovic, and William R. Lee.

Roemischer, J. (2002). Spiral Dynamics. The eight-stage spiral of development. Whats is a Enlighment?, Volume 22 

Wilber, K. (2000). A Theory of Everything, Shambala Publications Inc.