Viltus garīgums un garīgais apvedceļš: kā to atpazīt un kā nokāpt no tā?

Garīguma dimensija ir bijusi klātesošā visā cilvēces vēsturē un turpina tāda būt arī mūsdienu sabiedrībā. Tās funkcija ir piešķirt cilvēka eksistencei jēgu, aktualizējot šķietami dabisku vērtību sistēmu, kas ir it visu cilvēka dzīves norišu pamatā. 

Pēdējās dekādēs garīgums pētījumos tiek apstiprināts kā psihisko veselību un dzīves labizjūtu (well-being) atbalstošs koncepts, un arī kā būtisks elements dabiskā cilvēka izaugsmē un brieduma sasniegšanā (Picciotto et al., 2018).

Jāatzīst, ka zinātnei šis ir kaut kas jauns – ilgu laiku garīguma dimensijas pētniecība ir bijusi noraidīta un daļēji pat izslēgta, jo garīgums tika pretstatīts zinātnei, tajā skaitā psiholoģijas zinātnei. Tomēr šobrīd situācija mainās. Ap 90. gadu vidu zinātniskajos žurnālos sāka strauji pieaugt pētījumu skaits par garīguma dimensiju, kas pēc amerikāņu personības psihologa Ralfa Piedmonta (Ralph Piedmont) teiktā pakārtoja “grāmatu plūdus” un “entuziasms šajā izpētes laukā nav mazinājies” līdz pat šodienai. “Šķiet, ka džins ir izsprucis no pudeles un nav vairs iedabonams atpakaļ. Neskatoties uz trūkumiem un ierobežojumiem atklājumu milzīgais apjoms un konsekvence, šķiet, ir mainījusi zinātnes skatījumu uz garīguma jautājumiem (Piedmont & Wilkins, 2019, 6)”.

Ja vērojam garīguma domāšanas uzplūdu, kurā patlaban dzīvojas arī Latvijas kultūrtelpa, tad, manuprāt, ir diezgan skaidri redzams, ka “džina izsprukšana no pudeles” ir skārusi arī mūs. 

Tomēr, uz visas šī pamatotā garīguma pozitīvās ietekmes viļņa bieži vien paliek neievērotas dažas diezgan bieži sastopamas garīguma ēnas puses (Welwood, 2000; Picciotto et al., 2018). Vienu no tādām jau apskatīju rakstā par garīgo narcisismu. Šis raksts veltīts vēl vienam būtiskam aspektam – viltus garīgumam jeb garīgajam apvedceļam (spiritual bypass).

Kas ir viltus garīgums jeb garīgais apvedceļš (spiritual bypass)?

Termins spiritual bypass ir dzīvs jau kopš 1984. gada – pirmais to ieviesa amerikāņu klīnikais psihologs, psihoterapeits Džons Velvuds (John Welwood). Tas apzīmē aizsargājošas psiholoģiskās pozas ieņemšanu jeb tendenci piešķirt priviliģētu un pārspīlētu nozīmi garīgajiem uzskatiem, emocijām un pieredzēm – padarīt tās pārākas par psiholoģiskajām vajadzībām, tādējādi izvairoties no sarežģītu situāciju, emociju un pieredžu izdzīvošanas (Picciotto et al., 2018).

Pārfrāzējot vienkāršos vārdos – cilvēks pielieto garīgās prakses un piešķir pārspīlētu nozīmi garīgumam (un visam, ko tā rezultātā viņš pieredz), lai apietu savu patieso iekšējo problēmu risināšanu. Būtībā – izmantojot garīgās prakses, cilvēks apspiež savas patiesās vajadzības un arī identitāti (Ego).

Garīgā apvedceļa gājēji bieži lasa grāmatas par garīgumu, iesaistās garīgajās praksēs, seko garīgajiem skolotājiem un guru, apmeklē garīgos retrītus un ir daļa no garīgajām komūnām. Tomēr viņi maz rūpējas par sevi un savām tiešajām psiholoģiskajām vajadzībām, vienlaikus ticot, ka viņu garīgais darbs kādu dienu viņus atbrīvos no psiholoģiskajām ciešanām. Būtībā, ignorējot šīs dabiskās psiholoģiskās vajadzības, šie cilvēki riskē ar emocionālās attīstības stagnāciju un vēl lielākām psiholoģiskajām ciešanām nākotnē (Welwood, 2000).

Ar piemēriem no dzīves

Vēlreiz – viltus garīgums ir veids kā aizbēgt no realitātes. Uz garīgā apvedceļa mēs stāvam tad, ja garīgās prakses un garīgo domāšanu izmantojam kā patvērumu, lai izvairītos vai aizbēgtu no neatrisinātām problēmām mūsu tiešajā realitātē. 

Piemēram:

• sastrīdējos ar vīru un manī tas uzjundīja dusmas; aizgāju pameditēt un nomierinājos;
• draudzene man izteica kritiku, es viņu izslēdzu no savas dzīves, un nospriedu, ka Visums zina labāk, kas man nepieciešams;
• es emocionāli ciešu, tomēr zinu, ka šīs ciešanas man ir nepieciešamas, lai es kaut ko iemācītos – tas ir veids, kā Dievs man sniedz dzīves mācību, un es zinu, ka kādu dienu viņš mani no šīm ciešanām atbrīvos.

Kādi ir viltus garīguma jab garīgā apvedceļa galvenie simptomi?

Garīgā apvedceļa simptomātiku savā klīniskajā praksē ir fiksējis integrālais psihoterapeits Roberts Augustus Masters (Robert Augustus Masters). Viltus garīgums ietver:

• emociju slāpēšanu un apspiešanu;
• emocionālu distancēšanos no notikumiem;
• nespēju vai aizliegumu sev just negatīvas emocijas, īpaši dusmas (kuras tiek uzskatītas par nepiemērotu emociju garīgi attīstītam cilvēkam);
• pārspīlētu neiesaistīšanos, atturību;
• pārmērīgu pozitīvā uzsvēršanu;
• psiholoģisko robežu izjūtas trūkumu;
• aklu līdzjūtību vai pārmērīgu toleranci;
• pārlieku racionalizētu pasaules redzējumu (racionalizācija kā psihes aizsardzības mehānisms, kura rezultātā notikumi tiek izskaidroti “ar galvu”, radot “attaisnojošus faktus”, kas cilvēkam liek justies drošāk. Gadījumi, kad nokļūstot grūti pieņemamā situācijā, cilvēks izdomā iemeslu, kāpēc tas tā ir noticis. Piemēram, “tāda bija Dieva griba”);
• savas personības ēnas puses minimizēšanu vai noliegšanu;
• pārmērīgu pārliecību par savu garīgās atmošnās stāvokli;
• priekšstatu, ka viss ir ilūzija, ieskaitot ciešanas;
• personisko un ikdienišķo aspektu neņemšanu vērā.

Garīgais apvedceļš kā psihes funkcija

Lai gan viss augstāk rakstītais izklausās ne visai glaimojoši, jo īpaši cilvēkam, kurš atpazīst sevī stāvēšanu uz garīgā apvedceļa, vēlos atgādināt, ka psihe ir ārkārtīgi gudrs mehānisms, kurš nerada raksturlielumus tāpat vien – jebkam, kas mūsos mīt (kā pozitīvam, tā negatīvam) ir sava funkcija, loma un nozīme. Arī garīgajam apvedceļam. 

Jā, viltus garīgumam ilgermiņā lielākoties ir negatīvas sekas, tomēr dažkārt nokļušana uz garīgā apvedceļa ir dabiska garīgās izaugsmes sastāvdaļa (Picciotto et al., 2018). Kā tā? Jo mēdz būt gadījumi, kad stāvēšana uz garīgā apvedceļa kalpo mūsu psihes veselībai.

Piemēram, cilvēka dzīvē mēdz būt ārkārtīgi spēcīgi satricinājumi, kas pakārto sāpīgu emocionālo pieredzi (tajā skaitā pagātnes notikumi, kas pēkšņi tiek uzjundīti). Psihe ne vienmēr ir spējīga šo pieredzi uz pārstrādāt uzreiz, tāpēc tā rada aizsardzību, kas liedz apziņai šai sāpīgajai pieredzei piekļūt. Pastāv teorija, ka viens no šiem mehānismiem ir arī uzkāpšana uz garīgā apvedceļa – ar mērķi mazināt emocionālo sāpju ietekmi.

Esot viltus garīguma stāvoklī cilvēks visbiežāk neapzināti izvairās no kādas sāpīgas pieredzes izstrādāšanas – lai sāpīgās emocijas izreaģētu, “dabūtu tās ārā no savas sistēmas”, tranformētu, pārstrādātu, tās ir jāpiedzīvo. Savukārt, lai saskartos ar savām iekšējām sāpēm (vai citām negatīvām emocijām), cilvēkam ir nepieciešams zināms psiholoģisko resursu uzkrājums un stabilitāte. Ja cilvēkam šāda iekšēja resursa nav, falši garīgs stāvoklis var kalpot par starpposmu, lai šo iekšējo resursu uzkrātu. …un pēc laika atgrieztos tiešākā kontaktā ar pastāvošo realitāti un tajā mītošajām konfrontācijām. …un izstrādātu sāpīgo pieredzi, un, tā rezultātā, iespējams, uzkāptu uz garīgā ceļa jau citā kvalitātē.

Garīgā apvedceļa ilgtermiņa sekas

Ja cilvēks pārāk ilgstoši uzturas garīgā apvedceļa stāvoklī, tas var pakārtot negatīvas sekas viņa psiholoģiskajā funkcionēšanā. Piemēram:

• vajadzību pārlieku kontrolēt sevi un citus;
• kauna izjūtu;
• izloācijas izjūtu;
• trauksmi un depresiju;
• dzīves jēgas izjūtas zudumu;
• apātiju un emocionālo trulumu;
• pretrunīgu domāšanu;
• emocionālu apjukumu;
• emocionālo spriedzi (ko rada ilgstoši apspiestas emocijas);
• mīlestības zaudēšanu pret sevi;
• bailes novilkt personīgās robežas un konfliktēt;
• kontakta zaudēšanu ar ķermeni;
• izvairīšanos no atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, jo īpaši tādiem, kuri neapstiprina cilvēka garīgo uzskatu modeli;
• bailes no konfrontācijas;
• izvairīšanos no satraucošiem notikumiem;
• nereālistiskas savstarpējās attiecības;
• pārspīlētu toleranci pret nepieņemamu uzvedību (šobrīd kā aktuālu piemēru var minēt kara situācijas tolerēšanu Ukrainā);
• līdzatkarību (piemēram, no garīgā līdera);
• aklu ticēšanu garīgajiem līderiem;
• apsēstību un/vai atkarības;
• kompulsīvu laipnību;
• garīgo narcisismu;
• tendenci neuzņemties atbildību par personīgajiem dzīves procesiem.

Kā nokāpt no garīgā apvedceļa?

Līdzšinējie kvalitatīvie pētījumi liecina, ka liela daļa cilvēku sāk atgrezties realitātē vien tikai uzzinot par garīgā apvedceļa jēdziena esamību, izglītojoties par to un atpazīstot to sevī. 

Kā labs signāls kalpo arī paša cilvēka emocijas. Piemēram, apzināšanās un atzīšanas sev “es jūtu dusmas / naidu / kaunu / vēlmi atriebties…” – kas parasti ir pretrunā ar garīgajiem uzskatiem, ko cilvēks tur tik augstā vērtē.

Dažkārt cilvēks sāk sadzirdēt atgriezenisko saiti no cilvēkiem, vai nonāk tiešā konfliktā ar līdzcilvēkiem, kas liek apšaubīt paša uzskatus un uzvedību, un attīstīt apzināšanos par savu atrašanos uz garīgā apvedceļa.

Kāpjot nost no garīgā apvedceļa ļoti palīdzoša ir profesionāla palīdzība – sarunas ar psihologu, psihoterapeitu, kas var palīdzēt atgriezties pie sevis sadzirdēšanas attīstīt psiholoģisko stabilitāti. Procesionālu palīdzību var sniegt arī garīgie skolotāji, kuri ir izglītoti par cilvēka psiholoģisko attīstību. un funkcionēšanu (Picciotto et al., 2018).

Kā veidojas cilvēka garīgā dzīve pēc nokāpšanas no garīgā apvedceļa?

Tie, kas veiksmīgi nokāpuši no garīgā apvedceļa, visbiežāk turpina piekopt garīgās prakses, tomēr tās tiek kombinētas ar psiholoģiskajiem procesiem (pašpalīdzības praksēm, terapiju, ieklausīšanos sevī, rūpēm par savām aktuālajām psiholoģiskajām vajadzībām u.c.). 

Tāpat, cilvēks nereti sāk attīstīt pats savu garīguma modeli (atšķirībā no sekošanas konkrētai uzskatu sistēmai), kombinējot to no dažādām ticībām un praktizēšanas veidiem. 

Vēl, cilvēkam kļūst raksturīgs garīguma praktizēšanas veids, kas netraucē iesaistīties saskarsmē ar citiem, tajā skaitā atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, un dzīvot reālā pasaulē – tādā, kāda tā ir (Picciotto et al., 2018).

Ps. Ja atpazīsam sevi vai sev tuvu cilvēku, kurš ir garīgā apvedceļa stāvoklī, atceramies, ka neviens cilvēks šo visticamāk neizpilda apzināti. Tāpēc, lūdzu, ikdienas saskarsmē izturamies cits pret citu ar cieņu, sapratni un empātiju.

Šis bezmaksas saturs ir tapis manā brīvajā laikā bez darba samaksas. Ja manā veikumā saskatāt vērtību, priecāšos par kafijas uzsaukšanu! Tā ir kā dzinulis jauna satura veidošanā! 🙂

Avoti:

Picciotto, G., Fox, J. & Neto, F. (2018). A phenomenology of spiritual bypass: Causes, consequences, and implications. Journal of spirituality in mental health, 20 (4), 333-354.

Piedmont, R.L., &Wilkins, T.A. (2019). Understanding the Psychological Soul of Spirituality. Routledge. 

Masters, R. A. (2010). Spiritual bypassing: When spirituality disconnects us from what really matters. Berkeley, CA: North Atlantic Books.

Welwood, J. (2000). Toward a psychology of awakening: Buddhism, psychotherapy, and the path of personal and spiritual transformation. Boston, MA: Shambhala.